| |
[Jun. 27th, 2011|12:51 pm] |
"Drogas novecina, kad īslaicīgi uzbudinājušas. Pēc tam letarģija. Kāpēc? Atslābst. Viss mūžs vienā naktī. Pamazām pārveido raksturu."
dažreiz jau liekas, ka vajag tik ļoti maz. cik atgriezties, ieritināties kamolītī un iedomāties, ka lielais ļaunais vilks nekad tevi nesagrābs. un vai nepārvērtējam? ar ko īsti būtu jāsaprot metafora ‘lielais ļaunais vilks’? ar ārpasaules – un kāpēc ārpasaule būtu jāuzskata par kaut ko naidīgu – pretnostatījumu savai fantastiski bagātajai iekšējai pasaulītei? ja dažkārt vilks, stepes vilks, būtu naidīgāks pats sev? cik gan bieži paši sev nenodarām pāri vairāk, cik iespējami nodarītu ārpasaule? labāk izraudāties, izkliegties vienatnē, nekā kādam atklāt, ko jūti? jo vienmēr var tikt galā ar sevi, nesāpinot un nenomācot citus? un kas notiek, ja tomēr nevar? to mēs, cerams, nekad neuzzināsim.
ja tekstā ir tik daudz jautājumz zīmju, jāsāk domāt, kad parādīsies atbildes un vai pēc tām vispār ir nepieciešamība.
vai kartītes ieraksts, kas apgalvo, ka dzīvoju tikai ar pusi no sirds. un rakstītājs, nedod dievs, apgalvo, ka tā turklāt ir arī laimes atslēga. muļķības, dārgie tiesas priekšsēdētāju kungi!
vispār tā ir spēle. brīvdienās spēlēju iespējami labāko draudzeni savam pārāk normālajam/katras meitenes sapnis romānam - vecāks, izskatīgs jurists, kurš brīvajā laikā nodarbojas ar veikošanu, grafiti, superjauks un supermīļš, pienes rīta kafiju gultā - lai pēc tam viņu pamestu. vai arī riharda prieki, ka viņš nav vienīgais sučka. jāņus vislabprātāk būtu pavadījusi skatoties parks and recreation un dzerot aliņus, kamēr priekšā iepazīšanās ar jurista draugiem. drama queen šķiršanās pie ugunskura, 30 km braukšana pilnīgā tintē - joprojām brīnos, ka izdzīvoju - pie stūres. "tu man ļoti ļoti ļoti patīc, es tevī iemīlējos un domāju, ka varētu būt ilgiu ilgi kopā, tā ka vienmēr kopā" jā, man tiešām nebija un joprojām nav ko teikt. piedod, mazais. |
|
|
