Man ir tāda pēcpohu tradīcija - atjaunojot organismā dzīvību, skatīties krutākos bojevkius. Šinī gadījumā gan pohu vietā bija darbs gandrīz 20h garumā (Grrr Egles!), bet sajūtas ta pēc viņa tās pašas. Sorry, aizrāvos.
Atpakaļ pie tēmas. Tad nu laikā, kad jūties kā Cranberries slavenākās dziesmas varonis un gribas aizmirsties un ne par ko nedomāt, priekš manis nav nekā labāka, kā iegāzties krēslā ar atzveltni vai dīvānā, apkrauties ar ēdienu un Colu (man palīdz ne alus vai piens, bet gan dzērieni ar augstu cukura koncentrāciju) un ar debīlu smaidu uz sejas vērot, kā Aronlds, Silvestrs, Brūss vai Snaipcs iegūst draugus, tā teikt, American Way! Atpūšas sirds un dvēsele, smadzeņu piepūle - 0%. Un par cik visas esošās augstākminēto kungu filmas jau ir noskatītas, bet jaunas vēl nav pasūtītas, šoreiz talkā nāca kaut kas cits, taču ne mazāk iedarbīgs: