Nu jā, tā ir.
Vairāk jau gribētos piekrist ieteikumiem par darbu, bet nu ir tā, ka vienā brīdī gribas kalnus gāzt (un tiek jau izplānots, kā tieši), un ir arī attiecīgs garīgais, bet nu gadās, kad pienāk laiks to darīt, uzreiz ira totāls pofigons uz visu. Un es nerunāju par maizes darbu, bet par, tā teikt, vaļaspriekiem. Ar to arī cīnos.
A kas, šitadas (tikai IMHO, no offence) praktiski nenozīmīgas lietas kā mēbeļu pārbīdīšana etc. palīdz? Es domāju, ka vienkārši domas ta galvā paliks, lai arī ar ko es sevi nenodarbinātu, it īpaši ar lietām, kas maz piesaista (domāts - ar lietām, kuras vienīgi īslaicīgi novērsīs uzmanību)?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man palīdz, jo tad dienu jāštuko, cik lielas korekcijas gribētu ieviest /dzīvokļa pārkārtošana/, tad seko pats process ar fizisku piepūli, tad idejas, ko uzaicināt ciemos, lai novērtē /tjipa sālsmaize/ un skaties tās drūmās domas jau aizmirsušās ;-)))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

būs jāpamēģina :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, ja: nepamēģināsi - neuzzināsi ;-)

(Reply to this) (Parent)