|
Mar. 20th, 2007|10:40 pm |
Laikam aizskāru trauslo darbaļaužu stīgu. Sāku jau rakstīt garo tekstu par to, kā darbaļaudis tiek nelietīgi drāzti tikai tāpēc, ka viņi gatavi "darāmo padarīt labi", un nav gatavi iedziļināties vai protestēt par visiem sūdiem, kurus viņiem uzgrūž, bet pārdomāju.
No manis tiešām neko nevar gribēt. Es esmu viens no tiem, nu, memmesdēliņiem, kas mīž biksēs un citiem piesmirdina mūsu jauko dievzemīti. To pašu, kurā kāds man mēģina ieskaidot, ka, saņemot algu, kas ir iztikas minimuma līmenī (starp citu, tas neietver ģērbšanās izdevumus un citas "nevajadzīgus" izdevumus), man vēl būtu kādam jālien dirsā tikai tāpēc, ka savādāk resnais īpašnieks zaudēs vienu uzticamu klientu un nevarēs atļauties tieši to mauku, kura kārojas.
Labi, varbūt pārspīlēju, bet šodien mani nejēgā ir izbesījusi situācija latvijā. Un tajā ābolu pārdevēja ir pats, pats pēdējais cilvēks, kuru dotajā brīdī vēlos vainot. Peace! |
|