Par cik šajās brīvdienās nesanāca dzert-tā-ka-krīt-no-kājām, iekurbulēju PlayStation 2 un lieliski atpūtos!
Kā pirmais kandidāts nāca Black, spēle ne pārāk gudra (ja neteiktu stulba), bet tomēr pietiekami interesanta. Non-stop šaudīšanās un visa spridzināšana, protams, ir lieta laba, taču, līdzīgi kā putukrējuma torte, ātri pieriebjas – tikai priekš tam, lai pēc kāda laika gribētos vēl. Turklāt es vienā vietā pie beigām iesprūdu, un ne pēdējā mērā pateicoties tam, ka protagonists bija jāvada ar geimpadu (FPS ar DualShock – tas nav priekš vājsirdīgajiem), un iesprūdu tā, ka pēc -padsmitā neveiksmīgā piegājiena nošaut visus sliktos spēle sāka mani tracināt. Bet videospēles ir domātas lai relaksētu prātu un sirdi, nevis tracinātu, tādēļ Black uz kādu laiku tika nolikts malā.
Pulkstens vienpadsmitos vakarā es sapratu, ka ļoti, ļoti prasās uzzināt, kas par spēli ir jau ilgi plauktā stāvošā Def Jam: Fight for NY. Nav ko prātot – jāņem un jāpamēģina! Nu un līdz pulkstens sešiem no rīta es viņu biju, tā sacīt, pamēģinājis līdz galam (īsa, mauka, tā single-player kampaņa) – skarbākais stāsts par mūsu melno brāļu sūro dzīvi Ņujorkas padibenēs, pilns ielu romantikas un vienkāršu, bet patiesu vērtību! Jo, kā izrādās, ar gaišu prātu un stingru dūri var panākt daudz vairāk, nekā ar vienkārši gaišu prātu, sievietes vienmēr izvēlas stiprākos, bet par naudu var nopirkt visu, arī draugu, vārdu sakot – visas pareizās lietas, ko iegaumēt spēles mērķauditorijai, baltajiem pusaudžiem no piepilsētas. Un pēdējā cīņa ar pašu Snūpu penthausā virs pilsētas, lēnās dziesmas pavadījumā! Ehh, labais...Un es jau vēl nemaz neminēju to, ka spēle, būtībā, sastāv tikai un vienīgi no zīmoliem, un tie pat nav paši cīnītāji – Reebok, Nike, Adidas, Ecko, Swatch, Hummer, The Source un miļjons citu. Sajūta – it kā citā pasaulē nokļūtu. Vienvārdsakot – sen es ar tādu aizrautību nebiju faitingu spēlējis, lai gan, principā, tas nepavisam nav mans žanrs. Ļoti iesaku, un tas nekas, ka EA.
Ps. Starp citu, wilkacis – liels bija mans pārsteigums, kad Defdžemā bija tā dziesma no Domino, kas man traki piedūra, nu tā, kur sita ar bungām un kliedza „MOTHAFUCKA!!!” Must get! |