"Aeon Flux" ir balstīta uz kaut kādu MTV producētu animācijas seriālu. Animācijas seriāls esot diezgan specifisks, un ne tikai vizuālā ziņā. Taču man (laikam) palaimējās, nevienu seriāla sēriju redzējis neesmu, tapēc manu viedokli par filmu tas nekādi neietekmēja.
Filmas žanru varētu raksturot kā action/sci-fi/antiutopijas krustojumu, ar uzsvaru uz pirmajām divām sastāvdaļām. Uzreiz pateikšu, kas man patika visvairāk - filmas dizains. Man vispār labāk patīk down'n'dirty, netīrs sci-fi, nolietoti un netīri, realistiski izveidoti kosmosa kuģi un nākotnes pilsētas. Tad nu "Aeon Flux" nekā tāda nav - pilnīgi nerealistisks, grotesks dekorāciju un kostīmu dizains momentā atsauca atmiņā "5th Element", un, lai gan līdz pēdējā līmenim nepaceļas, tomēr acis pie dīvainā dizaina var papriecēt. Atkārtošos - man patīk pavisam cita stila fantastika, taču šejienes stils bija tik graujoši savāds, ka tas pat bija interesanti. Neparasti, bet interesanti - dizains noteikti ir šīs filmas pluss.
Kas attiecas uz saturu, tad... tad... talkā nāca vecais, simtiem reižu pārbaudītais sižets (highlight to read) "Omg! Who are You? -I Am Your Clone! No! How is that possible? -Now you know the secret. Now you must die! Wait, who's that? -I Am your another clone from the past...", kurā lielāko daļu antiutopijas elementu acīmredzot aprija MTV Films, bet action nopūdelēja režisore. Ir doma, ka no action-oriented filmām sievietēm-režisoriem vispar labāk turēties pa gabalu (ar retiem izņēmumiem), un Karīna Kusama to labi pierāda. Vismaz Čarlīze Terone vairs neatgādina monstru no filmas "Monstrs", bet ir tikpat sulīga, cik agrāk, kā arī lec vēl trakāk, nekā Milla filmā "Resident Evil: Apocalypse", kura, kā zināms, ir neprātīgas sieviešu akrobatikas etalons.
Čarlīzes Terones dirsa visādos piespīlētos kostīmos un neprātīgs dizains - tas arī viss, ko filma spēj piedāvāt. Tomēr gan Čarlīzes pēcpuses, gan neprātīga dizaina faniem noskatīties vajadzētu.

"Into the Blue", savukārt, ir kārtējais "jauniešu" trilleris - neviena galvenā varoņa pāri 30 (nu ok, bija daži, bet tie neskaitās)! Pārmaiņas pēc šoreiz jauniešu trilleris norisinājās nevis vidusskolā un pat ne augstskolā, bet Karību salās, profesionālu nirēju vidē.
Un arī šoreiz visu filmas pirmo pusi varoņi, kā teica vienā krievu filmā, "huji pinajut" - kaut kas notiek, bet intereses - nulle. Tomēr filmas otrajā pusē notikumi saasinājās, jo sākumā vienai no jaunietēm izbadējusies haizivs nokoda kāju, tad bārā tika piekauts melnādainais mambo dejotājs, bet uz filmas beigām līķu skaits vispār pietuvojās diviem desmitiem, kas šāda tipa filmām nav īsti raksturīgi. Filmā bija arī vairākas smieklīgas epizodes, komēdijas elementi, tā sacīt - tie visi bija Pola Vokera mēģinājumi tēlot.
Filmas režisors Džons Stokvells ir baisais mahinators - atrada sev siltu vietiņu kaut kur Karību pludmalē, un tik filmē! "Into the Blue", "Blue Crush" - mainās varoņi, dekorācijas paliek tās pašas. Tomēr mazu žetonu viņam var iedot - kā zināms, filmēšana ūdens tuvumā, virs un zem tā ir elles mokas, tādēļ jo patīkamāk redzēt, ka šeit gandrīz viss filmēts "turpat uz vietas", nevis studijas bosa baseinā. Apsveicami.
Skaisti zemūdens skati, piekauts mambo dejotājs un ļoti, ļoti daudz Džesikas Albas mikroskopiskos bikini - tas arī viss, ko filma spēj piedāvāt. Tomēr zemūdens skatu, piekautu mambo dejotāju un (īpaši!) Džesikas Albas bikini cienītājiem noskatīties nekaitētu.

"Kas tad šajās filmās kopīgs???" - iesauksies sašutušais cibotājs! Kopīgs viņām ir tas, ka, noskatoties tās vakarā, no rīta tu vairs īsti neatceries, par ko tur bija. Iespējams tādēļ, ka tās nav īpaši saturīgas filmas. Ir doma, ka šādas filmas vispār vajadzētu mazāk skatīties, citādi atrofējas smadzene. Izklaides filmām - arī tām vajadzētu būt paliekošākām.