| nr. 7 |
[1. Maijs 2007|16:36] |
es ienīstu viņu. viņas izpisto hiperaktivitāti. īpaši no rītiem, kad es guļu, viņa ir augšā jau sešos un apgriež kājām gaisā visu māju. da labi, ko es diršu. augšā? viņa nemaz neguļ, kuce. viņa sadedz gaismu naktīs visās istabās un tad apsēžas savās vietās. viņa nesēž vienkārši tāpat kaut kur, nē - viņa sēž tikai tur, kur pieradusi jau 10, 20 gadus? starp citu viņai laikam ir kaut kādi 28 vai 29 gadi, īsti nezinu.
man riebjas sēdēt pie kompja, man riebjas iet ārā, man riebjas ēst, man RIEBJAS DZERT, man riebjas tusēt, man riebjas mūzika, man riebjas gulēt savā gultā, man riebjas, ja man ir labi, bet vēl vairāk man riebjas, ja kādam citam ir labi, man riebjas smaidīt un man riebjas mīlēt, man riebjas saule, kad tā ne sūda nesilda(bļe), man riebjas, kad tā spīd virsū un man riebjas, ka es neko neredzu, man ļoti riebjas pastaigāties, man riebjas, ja es kaut ko aizmirstu, īpaši liegt komentārus, man tā riebjas pīpēt (jā, no skolas starpbrīžos iet kurīt ir tik pretīgi), man riebjas ēst skolā un man riebjas ēst ārpus skolas, man riebjas sūkāt tik ļoti, cik es tagad sūkāju un man riebjas tā pretīgā sajūta, kad tev ir kā māla maska uz sejas un kakla un visām locītavām, fuj, tas ir tik pretīgi.
bet visvairāk man riebjas viņa. |
| |
