| 1 |
[25. Mar 2007|21:32] |
| [ | esmu |
| |  gone | ] |
| [ | galvā |
| | klusums | ] |
es esmu pasaules vientuļākais cilvēks, man neviena nav un es nevienu nepazīstu. es esmu viena, viena, viena. jā, viena. nav neviena cita. visa pārējā pasaule ir pakārtota tieši man. tikai man. reāli, lai ko es arī darītu, es esmu viena. lai arī cik ļoti man sakristu ar kādu veidoklis un domas, lai arī cik tuvi draugi mēs būtu, es esmu un palieku viena. jo neviens mani nekad nesapratīs tik labi, cik es pati. varbūt tas izklausās mazliet skumji, bet man tas nemaz neliekas skumji. man vienkārši ir vienalga, tā tas ir un viss. tā tas arī paliks. ir nedaudz dīvaini to apzināties. kā arī apzināties to, ka tā jau domā jebkurš cilvēks. gan jau. gribētos sev uzbūvēt tādu drošu un pasargātu dzīvi. nepārkāpt likumus utt. dzīvot viena pati kādā pašas izveidotā migā un vienkārši harmonijā ar sevi. tādā kā, nezinu, slēptuvē? varbūt arī tā to var nosaukt. slēptuve no ģimenes un draugiem, no pienākumiem, no vēlmēm un arī ilgām. nobāzt kaut kur dziļi visādus sapņus. jā, vienkārši piedrāzt tos, tie tāpat ir tikai sapņi. un šī ir tikai dzīve. jau tūkstošpirmā, vai mana vienīgā. tā ir un paliek TIKAI dzīve.
mani gaida kas labāks. vai arī pilnīgi nekas. |
| |
