| |
[3. Maijs 2011|23:56] |
| [ | esmu |
| |  cold | ] |
| [ | galvā |
| | the black keys - these days | ] |
Šobrīd laikam ir tas brīdis, kad viss ir pateikts. Nekad nedomāju, ka tāds brīdis pienāks, tomēr ir tā kā ir.
Dzīvē dažreiz ir tā, ka tu izdari kādu izvēli, tad saproti, ka (bļā) pieļāvi kļūdu un ir kkāds laika posms, kurā to kļūdu vēl var labot, pagriezt kkā visu uz citu pusi, atnākt atvainoties: "hey, es taču tā negribēju", piepisties un pālī izbļaustīties, krče jebkurā gadījumā darīt kko, galvenais nesēdēt un neklusēt.
Nu vot, bet tad ir tas brīdis, kas pienāk pēkšņi un tu saproti, ka "hey, tagad jau čist vairs neko" un tiešām (!) arī vairs nav ko. Kaut kas ir pārāk ilgi paslēpts sevī, ka nevari to vairs atrast un viss, kas palicis pāri ir sāpe. Un tad tu turies pie tām sāpēm, jo tas ir viss, kas tev ir atlicis, vienīgais, pie kā vēl vari pieturēties. Bet tas brīdis nekad neliek par sevi manīt, tas pienāk pēkšņi, jo tu ej, viss ir ok, kļūst labāk, dzīvo tālāk un saproti, ka "jā, gribētos jau pagriezt atpakaļ.. bet nevar". Tur jau tas dīls, ka es vienmēr sapratīšu tos, kas grib, bet nevar, kaut tu sev pārkāp pāri, bet (bļā)... nu kā lai saprot tos, kuri vēl fucking var?!
bet negrib |
|
|
