| |
[14. Apr 2011|19:19] |
ja man jautātu, ko es dzīvē izbaudu visvairāk, tad mana atbilde būtu: iedzeršanu.
un, jo retāk tas notiek, jo svarīgāk un baudāmāk tas kļūst. I mean, ja es nevarētu dzert, piemēram, 3 mēnešus, tad katru dienu pavadītu plānojot, kas būs tas, ko pēc 3 mēnešiem iedzeršu, kur es to darīšu utt.
tā sajūta, kad esi skaistā vietā ar ideālajiem cilvēkiem laikam nav pilnīga bez glāzes un cigaretes rokās. tas laikam ir pārvērties par tādu kā svētu rituālu, kas ik pa laikam ir nepieciešams.
BET, ja es to darītu katru dienu (vai kaut vai reizi nedēļā), tad tas jau būtu par biežu un zaudētu savu nozīmi. laba daudz nevajag (labāk vienu reizi labi, nekā piecas reizes vidēji). protams, ja pārāk reti tas notiek, tad atkal ir baigais risks norauties no ķēdes. vienkārši nonācu pie secinājuma, ka tam ir jāatrod balanss - ej kurī, iedzer tad, kad to tiešām iekšēji gribās/prasās, nevis kompānijas pēc vai "ai, satiku senu paziņu, jāiedzer". nu huy to paziņu! svarīgi ir sākt domāt pašam, neplūst pa straumi, bet gan izprast sevi.
nesaku, ka man tas vienmēr ideāli izdodas, bet tomēr. |
|
|
