| tik daudz prieka, bet nekāda gandarījuma |
[2. Aug 2007|15:42] |
kaut kā jobani sanāk. man ir tik daudz visa kā, bet man vajag kaut kādu, atvainojos par izteicienu, p****u, kuram laikam ir pohuj par visu. nezinu, pirms gada tā nebija. un tad man arī viņu nevajadzēja. bet tagad viņam varētu krist virsū marss vai kas tāds un viņš laimīgs apgultos uz ielas un gaidītu savu nāvi.
viņš ir akls un stulbs. ir tāda bieza un garlaicīga grāmata par tādu puiku, kurš vislaik spēlē uz kaut kādām tur skārda bundžām. un viņam tik ātri vajag jaunas.
es vislaik eju garām vienai bomzenei karoč. jau cik reizes esmu gājusi viņai garām un nekad neko neesmu iedevusi. liekas, ka viņai pat vajadzētu mani atcerēties, bet viņa vienalga man turpina prasīt. tik neatlaidīgs ir izmisis cilvēks. un es kā vienmēr paeju viņai garām ar augsti paceltu galvu un savu "pure evil" skatienu. bet es taču nemaz nejūtos labāk par viņu. un visi, kas iet garām, viņi nemaz nav laimīgāki. patiesībā jau viss, kas man prātā ir tikai tie viņa vārdi: "un man ir žēl, ka garām tev ies, kad tu gulēsi pats". |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) blue |
|---|
| Date: | 6. Augusts 2007 - 11:51 |
|---|
| | | (Link) |
|
"es dzīvoju šobrīd,lai zinātu,ka kādam citam esmu noderīgs,nevis sev.ja es zinātu,ko es pats gribu,tad varbūt viss arī būtu savādākos ceļos ievirzījies." - man šādi paskaidroja savu autismu un nelīdzdalību notiekošajā.cik laiks jau pagājis,a es vēl joprojām atceros kā vakar būtu bijis. | |
