|
Tibeta otrpus Himalajiem
1989. gadā, kad Latvijā pilnā sparā ritēja dziesmotā revolūcija, es ar izbrīnu pasaules ziņu raidījumos pamanīju sižetus par tibetiešu nemieriem un upuriem Ķīnā. Sev par kaunu atzīstos, ka toreiz man nebija nekāda priekšstata par Tibetas statusu un tibetiešu prasībām, Dalailamas atrašanās vietu un tibetiešu likteni, un vispār man šķita, ka pats svarīgākais notiek tepat pie mums. Tagad, pēc desmit gadiem, pēc nejaušām sarunām man radies iespaids, ka daudziem tā šķiet vēl joprojām un Tibetas vārds viņiem saistās vienīgi ar Rērihu un tantrisko budismu.
Tibetas okupācija
1950. gada 7. oktobrī 40 000 Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kaujinieku iebrūk Tibetā.
1951. gada 25. maijā Pekinā Tibetas konsultatīvā delegācija tiek piespiesta parakstīt tā saucamo 17 punktu līgumu, kas paredz Ķīnas armijas ievešanu Tibetā un Tibetas ārlietu pāriešanu Ķīnas jurisdikcijā. Visās Tibetas svarīgākajās pilsētās tiek izvietots ķīniešu karaspēks.
1959. gada martā notiek tibetiešu sacelšanās, kuru apspiežot, ķīnieši nogalina apmēram 87 000 cilvēku. Dalailama bēg uz Indiju. Viņam seko apmēram 80 000 tibetiešu, un ik gadu Tibetu atstāj apmēram 3000 tibetiešu. Patlaban trimdā dzīvo apmēram 131 000 tibetiešu.
Kopš 1949. gada ķīnieši nogalinājuši ap pusotru miljonu tibetiešu. Pastāv daudzas liecības par plašiem cilvēktiesību pārkāpumiem Tibetā: slepkavībām, spīdzināšanu, mūķeņu sterilizāciju un izvarošanu, politisku vajāšanu, koncentrācijas nometnēm u.c. Okupācija saistīta ar Tibetas pārķīniskošanu (ķīniešu valoda ir administratīvā valoda, bijušajā Tibetas teritorijā patlaban dzīvo 6 miljoni tibetiešu un 7,5 miljoni ķīniešu ieceļotāju), dabas bagātību izlaupīšanu, tempļu aplaupīšanu un izpostīšanu.
Turpinās tibetiešu cīņa par neatkarību; plašas pretķīniskās demonstrācijas notika 1989. gadā, kad Lhasā tika ievests karastāvoklis.
Bēgšana
1959. gada pavasarī Lhasā, atšķirībā no pārējās Tibetas, bija salīdzinoši mierīgi. Taču marta sākumā ķīnieši pieprasīja, lai 10. martā Viņa Svētība Tenzins Gjatco Dalailama XIV ierastos uz deju izrādi viņu militārajā nometnē, pie tam bez miesassargiem un lai šis „ielūgums” tiktu turēts slepenībā. Kļuva zināms, ka 10. martā ķīnieši gatavojās slēgt tiltu, kas veda uz upes otru krastu, kur atradās viņu militārā nometne. Lhasu aplidoja baumas, ka ķīnieši gatavojas apcietināt Dalailamu.
10. marta rītā Norbulinkas pili - Dalailamas vasaras rezidenci - ielenkuši apmēram 30 000 tibetiešu, lai nepieļautu Dalailamas došanos pie ķīniešiem. Tika piekauts kāds ierēdnis, kuru noturēja par ķīnieti, bet kādu citu, kurš bija pazīstams kolaboracionists un draudēja ar revolveri, pūlis nomētāja ar akmeņiem līdz nāvei. Pūlī sāka veidot kaut ko līdzīgu komitejām un to pārstāvji nosūtīja ziņu uz Norbulinku, ka Dalailamas došanos uz ķīniešu militāro nometni nepieļaus. Daži bija bruņoti - gan aizvēsturiskiem zobeniem, gan modernām šautenēm.
Ap vieniem uz ķīniešu nometni devās trīs tibetiešu ministri, lai paskaidrotu situāciju; pūlis izlaida mašīnas tikai pēc tam, kad pārliecinājās, ka mašīnās neatrodas Dalailama. Ķīniešu generālis Tans Kuansens bija pārskaities: ķīnieši „iznīcināšot reakcionārus” un „satriekšot pīšļos imperiālistu spēkus”. Ķīniešu valdība esot bijusi tik toleranta, bet šī jau esot sacelšanās, un lai gatavojoties, ka ķīnieši spers attiecīgus soļus.
Vakarā Norbulinkā sapulcējās zemākie valdības ierēdņi un sacelšanās vadoņi un parakstīja paziņojumu, ka Tibeta turpmāk atsakās atzīt ķīniešu valdības rīkojumus. Vairākas dienas risinājās sarakste, kurā ķīnieši uzstāja, ka Dalailama varētu „patverties” no „reakcionārās kliķes” viņu militārajā nometnē. Pilsētā sāka būvēt barikādes un nocietināt mājas.17. martā Norbulinkas teritorijā sprāga divi pirmie ķīniešu raidītie šāviņi.
Ap deviņiem vakarā pili slepeni atstāja Dalailamas māte, māsa un jaunākais brālis, sievietes bija pārgērbušās vīriešu drēbēs. Vēl pēc stundas, atstājis kapelā rituālo zīda šalli Mahakalam, Tibetas aizbildnim, Norbulinku atstāja arī Viņa Svētība Dalailama XIV, pārgērbies par vienkāršu kareivi un noņēmis brilles. „Tumsā es neskaidri saskatīju ļaužu grupas, kas joprojām stāvēja sardzē, tomēr neviens nepievērsa uzmanību vienkāršam kareivim, un es netraucēti devos ceļa virzienā tumsā.”
Marta nakts ir skaidra un auksta, Kiuču upes otrā krastā Dalailamu sagaida pirmā bēgļu grupa, apsardze, un visi dodas bīstamajā ceļā. No rīta notiek gadījums, kas kļūst par pamatu legendai: karavānas ceļā iznirst vecs vīrs, kurš Dalailamam dāvina baltu zirgu.
20. marta naktī ķīnieši sāka Lhasas bombardēšanu un apšaudi - galvenie mērķi bija Dalailamas pilis - Norbulinka un Potala, lielākie budistu tempļi un klosteri, kā arī pati pilsēta. Trijās dienās Lhasā tiek nogalināti apmēram 10 000 tibetiešu. Vēlāk ķīnieši rūpīgi pārmeklēja gruvešus, pārbaudot, vai mirušo vidū nav Dalailama.
28. martā Dalailama pa radio dzird, kā Žou Enlajs pasludina, ka tiek atlaista tibetiešu valdība. Tūlīt pēc tam Lunce Dzongā, sešdesmit jūdzes no Indijas robežas, Dalailama paziņo par Tibetas pagaidu valdības dibināšanu un sevi par šīs valdības galvu.
31. marta pēcpusdienā melna jaka mugurā slimais Dalailama XVI sasniedz Indijas robežu. Pie steigā uzceltiem bambusa goda vārtiem Tibetas valdības galvu sagaida seši gurku kareivji, komandieris pasniedz Dalailamam baltu zīda šalli. Dalailama nokāpj no jaka, saņem šalli un lēnām iesoļo Indijā.
Indijā
Piecdesmito gadu beigās Indijas attiecības ar Ķīnu jau bija ļoti sasprindzinātas, tādēļ Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru oficiāli patvēruma piešķiršanu Dalailamam interpretēja ļoti piesardzīgi, uzsverot, ka tas ir vienīgi humāns, nevis politisks solis. 28. marta komunikē Pekina paziņo, ka Tibetas dumpi vadījuši Amerikas un Taivānas imperiālisti, bet tā „komandpunkts” atradies Indijā - Kalimpongā, mazā tirdzniecības pilsētiņā Himalaju pakājē, kurā bija apmetušies piecdesmito gadu bēgļi no Tibetas. Tādējādi Indijas parlamenta debates par stāvokli Tibetā tiekot uzskatītas par „nepiedienīgu un neattaisnojamu” iejaukšanos „draudzīgas valsts iekšējās lietās”. Neraugoties uz to, pēc nedēļas Indijas parlaments ar ovācijām uzņēma Neru paziņojumu par Dalailamas ierašanos Indijā. Tomēr Dalailamam tika noliegts Indijas teritorijā nodarboties ar politisku darbību un sākotnēji - arī uzstāties ar paziņojumiem presē, bet pirmajās nedaudzajās preses konferencēs Indijas puse cenzē žurnālistu rakstiskos jautājumus un pieprasa Dalailamam saskaņot paziņojumu tekstus.
Tikmēr pasaules presē sāk parādīties sensacionālas ziņas par notikumiem Tibetā, un liels skaits ārzemju žurnālistu Indijā ar nepacietību gaida iespēju ieraudzīt un nofotografēt mistisko „dievķēniņu”. Tezpurā, pirmajā lielākajā Indijas pilsētā, kur ierodas Dalailama, milzīgs skaits žurnālistu paspēj vien nofotografēt un nofilmēt smaidošo Dalailamu, kurš klusēdams ieiet viņam sagatavotajā mājā. Preses priekšā parādās indiešu un tibetiešu ierēdņi, kuri nolasa Dalailamas paziņojumu, kurš sastādīts trešajā personā un kurā Tibetas līderis īsi pastāsta par notikumiem Tibetā pirms viņa bēgšanas un pavēsta, ka kopš Ķīnas atbrīvošanas armijas ierašanās Tibetas valdībai nav bijis iespējams pieņemt nevienu autonomu lēmumu. „Viņa valsts un tauta pārdzīvo ārkārtīgi grūtu periodu,” teikts paziņojuma kopsavilkumā, „šajā brīdī Dalailama vēlas izteikt savu lielāko nožēlu par tragēdiju Tibetā un izteikt kvēlu cerību, ka šī nelaime drīz beigsies bez asinsizliešanas turpināšanas.”
Uz Dalailamas paziņojumu Ķīna reagēja nekavējoties, apgalvojot, ka „tā saucamais paziņojums ir rupjš, neveikls dokuments, pilns melu un izlikšanās.” Tā saucamā Tibetas neatkarība vienmēr esot bijusi tikai britu imperiālistu plāns, lai izvērstu agresiju pret Ķīnu, bet Indijas ekspansionistiskie elementi esot pārņēmuši šo kaunpilno mantojumu.
1500 jūdžu tālajā ceļā uz Musuri, pirmo Dalailamas apmešanās vietu, Dalailamas garāmbraukšanu gaida tūkstošiem un tūkstošiem indiešu, sveicot Viņa Svētību Indijas zemē. 24. aprīlī, jau Musuri, viņu apmeklē Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru. Dalailama atceras, ka izskaidrojis Indijas valstsvīram situāciju Tibetā, bet Neru ieteicis „atvilkt elpu un visu bez steigas pārdomāt”. Neraugoties uz debatēm parlamentā un šokēts par Ķīnas apvainojumiem, Neru palika pie sava: Indija neatzīst Tibetas valdību trimdā un nevar atbalstīt Tibetas neatkarību.
Tomēr Dalailamas „pārdomas” neturpinās ilgi - sākot ar aprīli pāri Himalaju augstkalnu pārejām Butānā, Sikimā, Nepālā un Indijā sāk ieplūst tibetiešu bēgļu straume. Kopā ar to - arī ziņas par „demokrātiskajām reformām” Tibetā - kolektivizāciju, šķiru cīņu, politisko „pāraudzināšanu”, arestiem, spīdzināšanām un vardarbību. Šīs ziņas liek Tenzinam Gjaco, pretēji Neru ieteikumiem, vērsties pie pasaules sabiedrības. Pēc viņa lūguma Starptautiskā juristu komisija veic izmeklēšanu par ķīniešu zvērībām Tibetā un arī par tās legālo statusu. Ziņojums ir gatavs pēc gada; tajā teikts, ka, neraugoties uz pašreiz neskaidro Tibetas statusu, tā ir bijusi pilnīgi suverēna valsts, faktiski un likumīgi neatkarīga no Ķīnas. Novērtējot cilvēktiesību pārkāpumus Tibetā, komisija uzsver, ka sarkanā Ķīna ir vainīga „smagākajā noziegumā, kādā var tikt apsūdzēta kāda persona vai nācija - nolūkā iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai religisku grupu kā tādu - genocīdā.”
1960. gadā Tibetas jautājums tika izskatīts ANO Ģenerālajā asamblejā. Komunistu bloks sekoja Padomju Savienības paziņojumam, ka „neeksistējošoTibetas jautājumu fabricējušas Savienotās Valstis, lai pasliktinātu starptautisko situāciju” un ka stāvoklis Tibetā ir „pilnīgi ĶTR kompetence” un pat tā apspriešana ir „rupja un neattaisnojama iejaukšanās Ķīnas iekšējās lietās”: kā jau bija paredzējis Neru, Tibetas jautājums uzreiz tika apturēts lielvalstu globālajā strīdā. Neraugoties uz to, lielākā daļa trešās pasaules valstu atbalstīja Rietumu demokrātijas pieņemto rezolūciju Tibetas labā (ar 45 balsīm, 9 pret, 26 atturoties).
Tibetas bēgļu jautājums liek ANO pieņemt vēl divas rezolūcijas 1961. un 1965. gadā; pēdējo atbalstīja arī Indija un tajā ne vien tiek izteikts „dziļš nemiers” par „daudzajām grūtībām”, ko tibetiešiem rada „viņiem raksturīgās religiskās un kultūras dzīves apspiešana”, bet tiek arī „svinīgi” pieprasīts „pārtraukt darbības, kuras atņem Tibetas tautai tās galvenās cilvēktiesības un brīvības, tai skaitā, svarīgākās - tiesības uz pašnoteikšanos.”
1959. gada decembrī Dalailama dodas svētceļojumā, un Sarnatā, kur Buda teica savu pirmo sprediķi, uzrunā tibetiešu svētceļniekus vārdiem: „Šobrīd iestājies Tibetas saules un mēness aptumsums, taču kādu dienu mēs savu zemi atgūsim. Jūs nedrīkstat zaudēt drosmi. Lielais darbs, kas mums priekšā, ir saglabāt mūsu religiju un kultūru.”
Daramsala
ANO rezolūcijām nebija nekādu reālu seku, un Tibetas valdība trimdā izstrādā stratēgiju ilgam laika posmam. Par galveno problēmu sešdesmito gadu sākumā kļūst iekārtot bēgļu dzīvi Indijā. Drīz vien Musuri kļūst daudz par mazu jaunajai kolonijai, bez tam tur ir arī pārāk mitrs un karsts; saskaroties ar Indijā izplatītajām infekcijām, tibetieši daudz slimo un mirst. Indijas valdība, pateicoties Daramsalas vecākā veikala īpašnieka Navrodži aktivitātei, piedāvā jaunu vietu Dalailamas rezidencei - mazas Himalaju pilsētiņas daļu - Makloudgandžu.
Sešdesmito gadu sākumā Daramsala, kas 19. gadsimtā bija dzīva, iemīļota britu virsnieku atpūtas vieta Indijas vasarās, pēc 1903. gada zemestrīces postījumiem un Indijas Sašķelšanās dramatiskajiem notikumiem 1947. gadā bija kļuvusi pavisam tukša un neapdzīvota. Tomēr tās atstātība dod vairāk telpas jaunajai tibetiešu kolonijai, un 1961. gada pavasarī Makloudgandža kļūst par Dalailamas un Tibetas valdības rezidenci. Pilsētiņā pakāpeniski apmetas apmēram 5000 izceļotāju no Tibetas, tiek dibinātas skolas, klosteri, Tibetas kultūras iestādes - Tibetas mākslas uzvedumu institūts, Tibetas medicīnas centrs un Tibetas grāmatu un arhīva bibliotēka. 1968. gadā tiek uzcelts ēku komplekss Tčekčen Čoelin, Mahajanas mācības sala, kas kopā veido Dalailamas šodienas rezidenci. Blakus tam paceļas Namgjal Dracan - Dalailamas klosteris.
Himalaju ainavas, jaukais klimats, uzturēšanās lētums un ezotēriskā gaisotne kļuva par neatvairāmu magnētu Rietumu dīkdieņiem, bet Dalailama - par svētceļojuma mērķi neskaitāmiem tibetiešiem un citu valstu budistiem. Raibas tibetiešu arhitektūras mājas, jaunuzceltas viesnīcas, mazas kafejnīcas ar rietumnieku orientālās iztēles provocētiem nosaukumiem - Sniegāju zeme, Saulriets, Mākoņu mala, Tibetas sapņu zeme, Sniega lauva, Šangri La, Šambala... Pa pilsētiņas jumtiem lēkā pērtiķi, ieliņu pūļa eiropeiski orientālo raibumu šķeļ mūku sarkanie stāvi, zvanīšanas un elektroniskā pasta vietas, naudas maiņas punkti, kurpju tīrītāji, ubagi...
Daramsalas apkārtni atdzīvināt palīdzēja arī sešdesmito gadu hipiju vilnis, kuri šeit atrada ideāli lētu un skaistu vietu, kur pēc Goas pludmales deju ziemas pārlaist vasaru. Šķiet, ka šis vilnis dīvainā kārtā joprojām nav izsīcis, pie tam starp daudzajiem slamstiem ir arī īsti dinozauri, kam ir jau pie sešdesmit un kuru sejas atgādina nogurušus, gudrus bruņurupučus. Tomēr lielākoties nav iespējams noteikt, kādi vēji kuru šurp atpūtuši - daži kāpj kalnos, gulšņā pa alām un rīta stundās sēž uz kāda akmens lotosā, citi staipās jogas pozās uzņēmīgo indiešu iekārtotajos greznajos bungalo, citi klusu smēķē marihuānu pa pilsētiņas nostūriem, tibetiešu un indiešu jaunekļi cenšas iedibināt sezonas draudzību ar kādu no jaunatbraukušajām rietumu meitenēm, pilnmēness pārtijas, naktīs nebeidz skanēt nesen apgūtas flautas un bungas, zāgina cikādes, bet vēl kaut kur dzied indiešu kāzās... Pēc nopietnās apņēmības un sarkanās krāsas uzsvara apgērbā var atšķirt tos, kuri atbraukuši pie Dalailamas un uz jokiem nav īpaši noskaņoti, jo ir iesaistījušies garīgā sacensībā: kurš tuvāk?
Ik pavasari Viņa Svētība Dalailama rīko „budisma lasījumus”, kuros trīs nedēļas skaidro budistu tekstus: pasākums pulcina budisma entuziastus vai vienkārši garīguma meklētājus no visas pasaules. Templī vai pagalmā, kur notiek lasījumi, jaunizceptie adepti izvietojas pēc garīgā svarīguma: aiz mūkiem vistuvāk Viņa Svētībai sēž Ričards Gīrs, bariņš balto tibetiešu budistu, viņu paziņas, centīgākie, kas ieradušies paši pirmie, mazliet nejaušāki, tālāk jau daudzie tibetiešu svētceļnieki pamīšus ar nenopietnākiem tūristiem.
Stāvot pie ieejas vārtiem Dalailamas rezidencē - ja par tādu var saukt diezgan necilu dzeltenu ēku kompleksu ar neuzkrītošām tibetiešu tradicionālās arhitektūras iezīmēm - grūti noticēt, ka pēc pāris minūtēm tikšos ar Čenrezi iemiesojumu, vienu no skaidrākajiem cilvēkiem pasaulē. Apsardzes puisis vēl nav paguvis izpētīt fotosomu, kad viens no Dalailamas sekretāriem, mazs un uztraucies, izmet: „Nāk, nāk!” Skrienu pakaļ mazajam ašajam Dalilamas ierēdnim kalniņā un tieši no celiņa, bez kādiem gaiteņiem, dievu statujām un miesassargiem nokļūstu pieņemšanas istabā, kur ir vien dīvāns, pāris krēslu un zīda tankas gar sienām. „Tūlīt būs! Viņš sēdēs šeit,” man norāda uz kādu atpūtas krēslu.
Kaut kur no sānu durvīm nemanāmi izaug Dalailamas personiskā sekretāra Tenzina Geišes stāvs. Sasveicinos un uzsāku kādu pieklājības frāzi, kura tā arī paliek nepabeigta, jo vēl nemanāmāk par sekretāru aiz viņa muguras stāv Viņa Svētība XVI Dalailama Tenzins Gjatco.
Intervija ar Viņa Svētību Dalailamu XIV
Sakiet, lūdzu, kādi, jūsuprāt, ir rietumnieku galvenie pārpratumi par Tibetas budismu?
Viens ir tas, ka Tibetas budisms ir kaut kas līdzīgs - kā to sauc? - melnajai magijai un ka tam kāds sakars ar seksu. Otrs, ka Tibetas budisms it kā esot tik varens (smejas), ka viss, ko vēlies, piepildās nekavējoties. Tas ir par traku - manuprāt. Un daudzi pārpratumi saistās ar trešo aci. Vēl ir arī virkne sīkāku.
Vai jums pašam nav trešās acs?
(Pauze.) Nē. Trešā acs jau patiesībā ir gudrības simbols - tikai simbols, nevis īsta acs, kas tiek izveidota ar ķirurgisku iejaukšanos. Gudrībai ir sakars ar pašu budistu, nevis ar aci. (Smejas.) Ir jau visādas dievības, kam ir trīs galvas, simt galvu - tām varētu būt arī trīs acis, bet tas ir pavisam kas cits.
Vai savā ikdienas dzīvē jūs jūtat, ka esat izredzēts?
Nē. Nē, nē! Es vienkārši esmu cilvēks, bet tāds, kurš no mazotnes audzināts par budistu mūku. Tā kā mani atzina kā dalailamu, protams, par mani ļoti rūpējās. Līdz ar to man bija iespējas mācīties. Bet sākot apgūt budisma filozofiju, es biju ļoti slinks, ļoti, ļoti slinks skolnieks. Nekāda entuziasma! (Smejas.) Patiesa kāre un griba, aizrautīga vēlēšanās mācīties un praktizēt nāca vēlāk. Ja neskaita šīs iespējas mācīties, es esmu tāds pats cilvēks kā citi.
Cilvēktiesības, šķiet, ir Rietumu individuālisma kultūras rezultāts. Kā tās varētu tikt interpretētas budismā?
Cilvēka tiesības tajā nozīmē, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības un ka visiem ir tiesības likt lietā savu radošo garu, īstenot savu potenciālu - tam budisti pilnībā piekrīt. Viens no budisma aspektiem ir individuālistisks - cilvēks kā radītājs. Viss atkarīgs no paša, tāpēc katram jāuzņemas pilna atbildība un jārūpējas par sevi. Ja pats nebūsi labs, neviens tevi nepasargās. Citā tiesību izpratnē cilvēkiem ir īpašas tiesības, turpretī citām ar jutekļiem apveltītām būtnēm, dzīvniekiem, ir mazāk tiesību. Tam budisms nepiekrīt - mēs uzskatām, ka visām jūtošām būtnēm ir vienādas tiesības. Visām jūtošām būtnēm piemīt budas daba. Protams, mūsu smadzenes ir vairāk attīstītas, lielākas nekā citiem dzīvniekiem, līdz ar to mums ir daudz spēcīgāks radošais potenciāls. Tikai cilvēki, piemēram, spēj attīstīt bezgalīgu altruismu, citi dzīvnieki to nevar. Viņi spējīgi tikai uz ierobežotu altruismu. Tomēr, runājot par tiesībām pārvarēt ciešanas, sasniegt svētlaimi - tādas ir visām jūtošajām būtnēm. Tāpēc mums kā cilvēciskām būtnēm nav nekādu tiesību ekspluatēt citas jūtošas būtnes.
Vai Rietumu kultūrā ir kaut kas, kas jūs saista?
Protams, tas pats - cilvēka kultūra. Zinātnes attīstība, vēlme radīt ko jaunu, uzņemties iniciatīvu, uzmeklēt cēloņus, pētīt - tas ir ļoti labi. Buda ir teicis, ka zināmas lietas budistiem nav jāpieņem tikai tāpēc, ka Buda tā teica - ka vajag pētīt un eksperimentēt un tikai tad, kad tās šādā ceļā kļuvušas skaidras, tad tās var pieņemt. Tas ļoti atgādina zinātnisko pieeju. Taču citās jomās budistu (budista ziņkāri) ir vieglāk apmierināt. (Smejas.) Rietumu zinātniskajai domāšanai vairāk piemīt tiekšanās pēc progresa, pēc jaunā. Es piekrītu, ka tas ir labi - bet tikai tad, ja motivācija ir tīra un apzinās, ka pastāv visaptverošāka pieeja.
Jaunībā jūs ļoti interesēja tehnika. Un tagad?
Jā, ļoti. Tehnologiju es, protams, apbrīnoju. Man tā sagādā lielu prieku.
Vai jūs esat redzējis filmas par jūsu bērnību? Ko jūs par tām domājat?
Neko daudz. Reizēm man licies, ka es biju tomēr gudrāks, nekā rāda tie aktieri. (Smejas.) Kad es skatos uz bildīti, kur esmu redzams trīs vai četru gadu vecumā, es sajūtu kaut ko, kas ir gandrīz žēlums - pret to mazo puiku, kuram jau ir dzīves pieredze. Kad redzu bildes no laika, kad man bija divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit - tas jau ir citādi. Tās man atgādina par nepastāvību.
Vai pasaulē ir kaut kas, ar ko jūs varētu salīdzināt nāvi?
(Garš klusums.) Es nezinu. Ko jūs ar to domājat, es nezinu.
Jūsu grāmatā Ceļš uz brīvību viena nodaļa veltīta nāvei, un jūs uzsverat, ka miršanas brīdis ir ļoti svarīgs cilvēka dzīvei. Mani interesē, vai nāve ir pilnībā metafizisks fenomens, vai arī to iespējams ar kaut ko salīdzināt pasaulē?
(Klusums.) Saskaņā ar budistu rakstiem, kad indivīds nonāk dziļā - kā to sauc? - komā? - vai zaudē samaņu, vai pārstāj elpot - tā ir līdzīga, ļoti līdzīga pieredze. Tāpat arī dziļš miegs. Kas ir nāve? No budisma, sevišķi no tantriskās filozofijas viedokļa, smalkā apziņa, augstākais prāta līmenis nāves brīdī pieaug, izplešas - kamēr visu citu orgānu funkcijas apstājas. Paliek tikai smalkā apziņa un prāts. Un nākamajā dzīvē, pēc tam, kad iegūts jauns, vielisks ķermenis, apziņa un prāts turpina attīstīties. Arī dziļā miegā vai nemaņā ir šāda apziņas paplašināšanās. Tātad zināma līdzība tur ir. Bet citādi - es nezinu.
Vai ir kaut kas, kā dēļ ir vērts mirt?
Hm. Ļoti grūti pateikt. Ja cilvēks dzīvo, tad ir arī daudz sāpju - bet jāatceras, ka arī nāve rada lielas ciešanas - ja kāda dzīve patiešām nes katastrofu, tad savā ziņā labāk mirt. No otras puses - kā to novērtēt? Ļoti grūti. Bet teorētiski - jā, iespējams. Prakses līmenī tomēr varbūt labāk izdzīvot, dzīvot.
Kas ir tas, kas cilvēkā cieš?
Gadsimtu gaitā par to daudz strīdējušies. (Smejas.) Senindiešu domāšanā pastāvēja cita patības, esamības, cilvēka izpratne. Kas ir cilvēks? Ķermenis? Nē. Tas ir cilvēka ķermenis. Prāts? Nē. Tas ir cilvēka prāts. Kas ir tas, kam piemīt ķermenis un prāts? Kas ir cilvēciskā ķermeņa un cilvēciskā prāta īpašnieks? Mēs nevaram to atrast. Tāpat, piemēram, diena un nakts. Neiedziļinājušies, nepētījuši, mēs it viegli apgalvojam, ka ir diena un ir nakts. Bet, kad papēta, kas ir diena un kas ir nakts, tad nonāk pie saules gaismas - kad tā ir, ir diena. Bet kas īsti ir diena? Nekas. Iejaukti dažnedažādi faktori, un tad mēs kaut ko kaut kā nosaucam. Bet, ja papētām pašu parādību, mēs neko neatrodam. Tāpat ar laiku. Mēs sakām - pagātne, tagadne, nākotne. Bet ja papēta - kas ir tagadne? Nav tagadnes. Eons, gadsimts, gads, mēnesis, diena, stunda, minūte, sekunde - nevaram atrast tagadni. Tikai pagātni un nākotni. Taču bez tagadnes nav iespējams aprakstīt pagātni vai nākotni - tās ir atkarīgas no tagadnes. Līdz ar to tagadne ir. Tāpat ar patību. Pats ir, bet atrast to nevar.
Vai ir kaut kas, ko jūs nespējat izskaidrot?
(Pauze.) Strauji mainīgas lietas - tās ir grūti aprakstīt un izskaidrot.
Kāds ir tieši jūsu dzīves uzdevums?
Es par to allaž domāju trijos līmeņos. Pirmais ir cilvēciskais. Es esmu cilvēks, kā cilvēkam man jārūpējas par citiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ticīgi vai neticīgi, austrumnieki vai rietumnieki - nekādas starpības. Mēs visi esam cilvēki, mēs piederam vienai cilvēku gimenei. Šajā līmenī katram ir sava loma, sava atbildības daļa, un svētumam tur nav nekādas nozīmes. Šajā līmenī es teiktu, ka mans uzdevums ir veicināt cilvēku labklājību. Citā līmenī es esmu budists, ticīgais, un tur mans uzdevums ir mācīties no citiem, no religiskās tradīcijas, no citām ticībām. Saskaņa starp religiskajām tradīcijām ir ārkārtīgi nepieciešama. Tātad šajā līmenī mans uzdevums ir ticības, savstarpējas cieņas un izpratnes veicināšana. Trešajā līmenī es esmu tibetietis. Man jārūpējas par tibetiešu tiesībām, laimi, par tibetiešu ciešanu mazināšanu vai likvidēšanu. Tā ka man ir trīs uzdevumi.
Atļaujie mazliet naivu jautājumu: vai jums piemīt kaislības?
Protams. Pašlaik man ir liela kaislība pēc lietus. (Smejas.) Jo Daramsalā ir pārāk sauss. Vietējiem trūkst ūdens. (Smejas.) Un - kā to pateikt - zāle un puķes cieš no sausuma. (Smejas.) Tā kā esmu cilvēks, man vienmēr būs kāda kaislība. Bet ir divu veidu kaislības. Vienas ir pamatotas, tām ir kāda jēga - laba dzīve, laimīga dzīve, laimīgi tibetieši - tieksme pēc brīvības. Tās ir pareizās kaislības. Un tad ir citas, piemēram: man vajag vairāk bagātības. Tev ir diezgan, bet tu gribi vēl. Vai tieksme pēc varas. Vai, teiksim, tu gribi būt jaunāks. Tas ir muļķīgi. Šādas kaislības rada diskomfortu, rada katastrofas. Tādas kaislības kā pieķeršanās, mantkārība.
Kā jums šķiet, vai jums piemīt spēks? Ja jā, tad kāda veida spēks tas ir?
Kā budistu mūkam tā ir vara kontrolēt pašam savu prātu - to es ļoti vēlos. Bet tas joprojām ir grūti. (Ilgi smejas.) Patiesībā budisma prakses, budisma tradīcijas mērķis ir panākt kontroli pār savu prātu. Pozitīvajam un konstruktīvajam prātā - kā altruismam, līdzcietībai, piedošanai - jāpieaug, jo tie nes mums laimi, mieru, labu veselību, ilgu mūžu, un no tiem iegūst arī citi. Negatīvais - piemēram, galēja mantkāre, greizsirdība, naids - ir ļoti postošs, tas ļoti kaitē pašam, dvēseles mieram un arī citiem. Tātad kontrole nozīmē veicināt šīs vērtīgās domas un mazināt postošās. Bet es joprojām cīnos. Grūti. (Smejas.)
Vai jūs zināt, kas jūs bijāt iepriekšējā dzīvē? Vai tas ir jums svarīgi?
Nevaru atcerēties. Manos sapņos ir pazīmes, kas liecina, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis indiešu skolotājs, parādās arī vairāki tibetieši. Bet apzināti es, protams, neatceros.
Vai ir iespējams savienot mūka dzīvi ar politisko aktivitāti?
Vispirms jānodala viens politiskās darbības veids no otra. Valsts politikā mūkiem nevajadzētu iesaistīties - tā es uzskatu. Reizēm es šo savu viedokli izsaku te, Indijā, kad notiek vispārējās vai vietējās vēlēšanas, kurās piedalās dažādas partijas. Mūku līdzdalība noved pie nepatikšanām. Ir pavisam skaidrs, ka tas nav labi. Mūkiem nevajag piedalīties. Cita veida politika ir cīņa par izdzīvošanu, par savām tiesībām un, mūsu gadījumā, par Tibetas brīvību, par Budas darmas brīvību. Nebrīvē nevar kā pieklājas saglabāt darmu. Tāpēc savu līdzdalību šāda veida politikā es uzskatu par daļu no kalpošanas darmai, par daļu no savas garīgās prakses. Nākotnē Tibetas politiskajai iekārtai jābūt demokrātiskai, jābūt varas dalīšanai, jābūt vispārējām vēlēšanām, jāievēro princips - viens cilvēks: viena balss utt. Tādēļ kopš 1992. gada es esmu atkārtojis, ka tad, kad zināmas brīvības apstākļos pienāks diena, kad mēs atgriezīsimies, es visu savu laicīgo varu nodošu vietējai, demokrātiski ievēlētai valdībai. Kolīdz es būšu šo varu nodevis, es vairs nebūšu Tibetas valdības galva. Ja es palieku valdības galva, tad iesaistos valsts politikā, un tas nav labi.
Jūs esat izteicies, ka Pinočetam jātiek atbrīvotam. Vai tas nevairos pasaulē ciešanas - kā precedents citiem diktatoriem, ka iespējams izvairīties no atbildības?
Daudzi no mana teiktā atstāstiem nav bijuši pilnīgi, tie ir izkropļoti. Es teicu, ka mēs, protams, nevaram aizmirst, kas notika, taču vienlaikus pagātnes notikumu vārdā mēs nedrīkstam palaist vaļā atriebības garu. Tas nav ne pareizi, ne labi. Vajag spēt piedot. Taču visi cilvēki likuma priekšā ir vienādi, tāpēc mums jāpieņem tas, ko lems likums. Tie ir mani izteikumi pilnībā.
Jūsu Svētība, liels paldies par interviju.
Paldies jums. Latvija! Es augstu vērtēju cilvēkus no Latvijas. Jūsu tautai un manai tautai bijusi līdzīga pieredze. Kad es biju Latvijā, es redzēju daudz krievu. Mums ir līdzīga problēma - ļoti daudz ķīniešu. Arī mums jāatrod veids, kā šo problēmu risināt. |
bitchy
Šīs masāžas laikā klients parasti sēž un secīgi tiek masēta plecu josla, rokas, kakls un galva. Masāžas kustības ir stingri reglamentētas un notiek pa cilvēka enerģētiskajām līnijām un punktiem. Tiek izmantotas augstvērtīgas eļļas un arī aromātiskās eļļas, kuras izvēlas atbilstoši klienta tipam. Masāžas seanss ilgst apmēram 1 stundu.
quixotic