Man patīk izcīnīt visu saviem spēkiem, patīk dzīvot dēļ kaut kā. Ir labi sajust to, ka patiešām kaut ko varu. Tad ir tā apmierinātā sajūta, redz, es to tomēr izdarīju. Bet tomēr nāk arī tādas lietas, ko nevar dabūt un tad gribas kliegt, ārdīties, dumoties. Kā es un nevaru? Es, kas visu vienmēr var? Meitenīt, visu nevar- man saka, kāda balss un es ieklausos, bet tomēr turos pie mērķa, jo zinu, ka reiz to sasniegšu.

Paskat! Nē, tomēr neskaties, jo to redzu tikai es - mani sapņi!

Arlabunakti!

Vērs manas domas uz citu pusi! Neļauj domāt par sevi!

Redz kā! Tu mani gribi, bet es Tevi ne!

Nu pārāk ātri tas pavasaris visiem galvā. Un tie visi tagad ir sajaukuši manu galvu. Lieciet mani mierā. Es gribu būt kādu laiku viena, klusa un nemanāma. Neaicini mani pastaigāties vai izbraukt ar mašīnu. Pašlaik tas viss man ir tiešam nevajadzīgs. Es gribu padzīvot sev! Neatņem manu dārgo laiku un domā par sevi nevis par mani!

Un tad viņa savā iedomīgi smieklīgajā balsī teica: '' Es nesaprotu, kāpēc pēdējā laikā gandrīz visi stiprā dzimuma pārstāvji izvēlās tādas pēc skata parastas, pelēkas meitenes??''

Jāpiebilst, ka pati šī tāda dāmīta, nedod dievs netikt uz kādu svarīgu pasākumu vai tusiņu, kur savācas izredzētie.

Tagad esmu brīva meitene. Oficiāli tas būs tad, kad Viņš man to izdomās paziņot. Es vairāk nespēju mocīties un to visu uzzināju no Viņam laba drauga. Viņš taisās ar mani šķirties...Asaras bij protams, bet nu tagad savedu actiņas kārtībā. Paskatījos spogulī un pateicu sev, ka esmu forša un man viss būs labi.

Savas sāpes slēpju aiz smaida..Tas palīdz!

Man ir paveicies. Es to jūtu. MAN IR PAVEICIES!!!

Bezgala aktīvi pavadīta nedēļas nogale. Visu laiku pa sniegu vai pa ledu sanācis būt. Tādas patīkamas sāpītes šodien. Bišķiņ tā kā 2 nedēļas tagad būs jāsarauj skolā un tad jau varēs atpūsties. Laiks tik ātri iet, pat nepaspēj šņores atsiet.

Mans prāts cīnās ar sirdi. Sirds saka dari to, rīkojies, bet prāts- paspēsi arī vēlāk to, nesabojā to, kas tev tagad ir. Pacieties!

Brīvdienas ar savu burvību. Ak, cik labi es jutos nakts vidū stāvot pie balkona durvīm un veroties kā no debesīm krīt baltas lielas sniegpārslas. Un tad no aizmugures pienāk viņš un maigi apķer. Viņš man pateica, pateica to no kā es nedaudz sabijos: Es mīlu tevi, zaķi! Visjaukākie vārdi, kas tomēr iedveš tādas kā bailes. Es gribu būt viņa dēļ labāka par visiem, bet tomēr es nedarīšu neko tādu, kas man pašai liekas nepieņemams.

Es jūtu tuvojamies ziemu..Tā nāk palēnām, bet atnāks. Es dievinu ziemu, sniegu, ziemas priekus. Man patīk baltais visapārt. Tad viss ir tāds mierīgs un jauks un kluss. Īsts ziemas bērns esmu.

Viss pamazām stājas tādā kā rutīnā. Nedrīkst to pieļauj.Man patīk dažādība. Vienu dienu man patīk klusums, otrajā jau varu skriet uz klubu trakot. 6 darba dienas gan man liekas būs grūti izturēt. Es jau piektdienas rītā dzīvoju brīvdienās.

Man tik ļoti gribētos bērniņu, bet saprotu, ka tagad vēl daudz par agru būtu. Jāsakārto visa sava dzīve, jāsatiek  cilvēks, kurš mani cienītu, mīlētu un tikpat stipri gribētu mazuli kā es. Es zinu, ka vēl neesmu gatava tam visam un vēl jāpagaida kādi gadi. Man būs mazulis & darīšu visu, lai viņam būtu viss visslabākais un viņš justos laimīgs un mīlēts.

Lietus man nepatīk. Lietus man patīk tad, kad atrodos iekšā sausumā.

Gribas kaut kur ārpus Rīgas. Apnikuši daudzie cilvēki visapārt. Bet es zinu, ka aizbraucot kaut kur, jau pēc pāris dienām sailgošos pēc visas rosības apkārt un nemitīgo steigu. Man patīk cilvēki, bet tajā pašā mirklī man viņi var vienā mirklī tik tālu notracināt, ka gribas kliegt!