smilga


pasakas

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Brīnuma dēls
Bija trīs māsas, tās plūca reiz linus. Nāca turienes ķēniņš ar karaspēku garām. Tad viena māsa ieteicās: „Ai, ja ķēniņš mani apņemtu par sievu, es tam dzemdētu dēlu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē.”
Otra sacīja: „Ja ķēniņš mani apņemtu, es ar vienu vārpu paēdinātu visu viņa karaspēku.”
Trešā māsa sacīja: „Ja ķēniņš mani apņemtu, es ar vienu linu sauju apģērbtu visu viņa karaspēku.”
Šī saruna nāca ķēniņam ausīs. Ķēniņš apņēma par sievu to māsu, kas bija solījusi dzemdēt dēlu ar sauli krūtīs, ar mēnesi pierē. Apprecējās ķēniņš un tad, uz tālu zemi karā aiziedams piesacīja sievai: „Tiklīdz tu esi dzemdējusi, raksti man!”
Pēc kāda laika ķēniņiene dzemdēja dēlu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē. Viņa priecīga bez gala un raksta ķēniņam: „Tā un tā – piedzima dēls ar sauli krūtīs un mēnesi pierē.”
Uzrakstīja un sūtīja grāmatu ar ziņnesi. Ziņnesis iet, iet – aiziet uz vienu māju un lūdz tur naktsmāju. Bet šinī mājā dzīvoja abas māsas ķēniņienei. Tās izvaicā ziņnesi: no kurienes tas tāds, uz kurieni iedams, ko nesdams? Ziņnesis saka: „Tā un tā – esmu ziņnesis, nesu ķēniņienes grāmatu ķēniņam.”
Māsas palūdz viņām ar parādīt grāmatu. Šis rāda arī. Viņas paņēma grāmatu, uzplēsa, skatās, kas tanī būs. Radās skaudība māsām: pirmkārt, jau - māsa tādā godā; otrkārt – vēl tādu neredzētu dēlu dzemdējusi. Ņēmās māsas un pa nakti pārgrozīja grāmatu, ierakstīdamas, ka esot tāds dēls piedzimis, kas ne šā, ne arī tā dēvējams: ne tas esot pēc cilvēka, ne pēc suņa, ne pēc kaķa. Lai tādēļ ķēniņš nosakot, ko ar tādu dēlu iesākt!
Otrā rītā māsas atdod ziņnesim grāmatu atpakaļ, pamielo, pacienā to labi un aicina, atpakaļ nākot, atkal pienākt. Labi. Ziņnesis aiziet un nonāk pie ķēniņa. Nonāk tur un nodod grāmatu. Ķēniņš izlasa grāmatu un ļoti noskumst. Viņš tur nekādu viltību nenomanīja, tādēļ rakstīja atpakaļ: „Nedari bērnam nekā ļauna, lai viņš arī būtu kāds būdams, kamēr es pats pārradīšos.”
Ķēniņš ar to pašu ziņnesi sūtīja atkal grāmatu ķēniņienei. Atpakaļ iedams, ziņnesis apstājās pie ķēniņienes māsām. Māsas izlasa ķēniņa grāmatu un pa nakti pārraksta tā: „Ķēniņš tev, ķēniņienei, pavēl ņemt savu dēlu un nomest vai nu cūkām par ēsmu, jeb stallī ērzeļiem pa kājām.”
Saņem ķēniņiene grāmatu un nezin, ko iesākt. Līksmības vietā pienāk tik briesmīga pavēle no ķēniņa. Bet ķēniņienei bija bērna ļoti žēl. Viņa nevar to atļaut nomaitāt. Tomēr ķēniņa pavēlei pretoties arī nedrīkst. Raudāja, raudāja – gudroja, gudroja, beidzot sadomāja izeju: izpauda valodas, ka esot gan pēc ķēniņa pavēles jaunpiedzimušo puisēnu nomaitājusi. Bet patiesībā viņa to nodeva garāmbraucējiem nabagiem – vīram ar sievu.
Tur viņš uzauga pie tiem un bija aplam saprātīgs zēns. Tēvs, māte zēnu raidīja cūkas ganīt. Pa tām starpām arī ķēniņš bija pārradies no svešuma. Pārnācis un vaicājis ķēniņienei: „Kur tavs bērniņš?”
Ķēniņiene atbild: „Pēc tavas pavēles man bija bērns jānogalina.”
Ķēniņš pārskaitās un dusmās pavēlēja ķēniņieni iemūrēt mūrī, lai nebūtu ne dzīva, ne arī mirusi.
Reiz ķēniņš izlaida uzaicinājumu: kurš no pavalstniekiem var pūru riekstu izskaitīt? Labi. Zināmā dienā ļaudis no malu malām salasījās ķēniņa pilī. Tad arī nabaga ganiņš atnāk pie sava tēva, pie nabaga, sacīdams: „Tēt, iesim ir mēs uz pili.”
„Ai, dēliņ,” šis atteic, „ko mēs tur, tādi nabagi, darīsim? Tur jau papilnam bagāto, gudro būs.”
Bet zēns lūdzas un lūdzas: „Iesim, jel iesim!”
Beidzot, kad nu zēnam tik traki tīkas pili redzēt, ies arī vecais. Aiziet – ieiet pilī, nabags ielien padurvē, bet zēns tikai virzās uz priekšu. Tiklīdz iznesa pūru un riekstu maisu, dēls tūliņ riekstiem klāt un skaita. Viņš paņem pāru riekstu, iemet pūrā un ik uz liciena nosaka: „Divi rieksti pūrā – bija trīs māsas; divi rieksti pūrā – tās vienreiz plūca linus, gāja ķēniņš ar karaspēku secen; divi rieksti pūrā – viena māsa ieteicās: ja ķēniņš mani apņemtu, es tam dzemdētu dēlu ar sauli krūtīs, mēnesi pierē; divi rieksti pūrā – otra māsa sacīja: ja ķēniņš mani apņemtu, es ar vienu vārpu visu karaspēku paēdinātu; divi rieksti pūrā…”
Tā arvienu tālāk zēns, ik pa divi rieksti pūrā mezdams, izstāstīja visu notikumu ar trim māsām. Bet, kad pa kārtai vien līdz galam bija izstāstījis, tad piebilda vēl: „Divi rieksti pūrā – bet mana māte atrodas mūrī. Ķēniņš to nevainīgu nosodījis. Esmu ķēniņienes un ķēniņa dēls.”
Tiklīdz to vārdu bija izsacījis, tūliņ sāka laisties saule krūtīs, mēness – pierē. Ķēniņš un visi citi arīdzan noprata, kā tas noticis un ko stāstījums nozīmē. Tūdaliņ ķēniņš lika savu sievu no mūra izlaist un atdeva viņai visu agrāko ķēniņienes godu. Bet ķēniņienes māsas, ļaunās skauģenes, pavēlēja bez žēlastības nosodīt.
* * *
Stārķis māca lapsai laisties
Lapsa visas gudrības mācēja, tikai pa gaisu laisties vēl ne. Nogājusi pie svēteļa to gudrību arī izmācīties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. Tur augšā lapsai iešāvies prātā: "Diezgan būs, nu jau mācēšu!" - lai laižot vaļā. Svētelis palaidis arī, un šī nu nākusi rūkdama zemē, taisni celmam virsū. Gan uzsaukusi celmam: "Vai bēgsi, pagāns!" - bet celms nemaz nejauš. Un tad uzkritusi ar tik nelāgi, ka palikusi guļam ar atšautu asti. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties, bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm.
* * *
Zvēri un abru taisītājs
Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: "Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!" Labi! Vīriņš uztaisīja prāvu, prāvu abru, un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bij briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā. Par laimi gadījās ozolu mežs, kur dzestrā ēnā varēja atšauties. Tā nu viņš apsēžas, noslauka sviedrus un iesāk domāt: "Vai nebūtu gudrāki tepat brītiņu pagulēt?" Ja, būs gan! Un tūliņ nolikās garšļauku; bet abru drošības dēļ uzvilka sev virsū par apsegu. Te, pēc maza laiciņa, atskries zaķis, nosēdīsies uz abras un brīnīsies: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam vēl attecēs ir lapsa, nosēdās uz abras, zaķim blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras, lapsai blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Pa brītiņam atnāca vēl lācis, notupās uz abras, vilkam blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!" Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot sāka pārrunāt: "Ko tā velti sēdēsim, paraudzīsim maltīti." Lācis sacīja: "Zinu mežā brangu biškoku, to es atnesīšu!" Vilks.sacīja: "Zinu kaimiņa kūtī treknu aunu, to es atnesīšu!" Lapsa sacīja: "Zinu brangu zostēviņu, to es atnesīšu!" Zaķis iesaucās: "Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu galviņu, to es atnesīšu!" Visi aizgāja, katrs pec sava medījuma. Ne visai ilgi, jau lācis atstiepa stropu un nosvieda uz abru, ka nobraukšķēja vien; tad nāca vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un beidzot zaķis ar kāpostu galviņu. Nu draugi mielojās. Bet vecais abru taisītājs apakš abras pašu laiku pagriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās un lācis tūliņ iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" Bet vairāk neko un tā ēda atkal.
Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; vilks iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; lapsa iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais labi dikti pakustināja abru: zaķis iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" — "Te vairs nav labi, bēgsim!" Un tā aizbēga arī visi, katrs uz savu pusi; bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja no kaimiņa maizi un nu bij pārtikas vecam vīram pa pilnam.
* * *
Cilvēks un zvēri
Vienreiz vecs vīriņš gāja pa mežu. Viņam uzkrita lapsa, sacīdama: "Vīrs, es tevi nokodīšu!" "Nekod vis mani, es tevi izmācīšu par muzikantu." "Jā, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!" "Zināms tūliņ! Nogriezīšu tikai pidelbomu." Un vīriņš nogrieza klūgu, pieklūgoja lapsu pie egles un tad aizmuka. Muka, muka — satika vilku. Vilks uzsauca: "Vīrs, es tevi ēdīšu!" "Neēd vis mani! es tevi izmācīšu par žīdu, tad varēsi citus vilkus piekrāpt." "Jā, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!" "Zināms tūliņ! Atnesīšu tikai žīda paunu." Un vīriņš piebēra maisu ar olām, uzvēla vilkam virsū un tad aizmuka. "Muka, muka — satika lāci. Lācis uzsauca: "Vīrs, es tevi ēdīšu!" "Neēd vis mani! es tevi izmācīšu par čigānu, tad varēsi medu zagt." "Jā, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!" "Zināms tūliņ! atnesīšu tikai medus mentni." Un vīriņš pagādaja ķīli, ieķīlēja lāča ķetnu ozola dobumā un tad aizmuka. Bet par to laiku lapsa bija pargrauzusi klūgu un dzinās vīriņam pakaļ. Atskrēja pie vilka; vilks lūdzās: "Palīdzi žīda paunu novelt, nejauki spiež, un dzīsimies vīriņam pakaļ." Lapsa atpestīja vilku un nu abi dzinās vīriņam pakaļ. Atskrēja pie lāča: lācis lūdzās: "Izvelciet to mentni, nejauki spiež, un dzīsimies vīriņam pakaļ." Lapsa ar vilku izvilka ķīli un nu visi trīs dzinās vīriņam pakaļ. Dzinās, dzinās, bet nepanāca vairs — bija jāiet mežā atpakaļ.
* * *