| Jan. 27th, 2010 @ 08:03 pm #113 |
|---|
Noskatījos Avataru. Daudz domāju un daudz raudāju. Līdz pat brīdim, kad filmu noskatījos, neticēju, ka zili planējoši citplanētieši mani varētu aizkustināt. Bet, nemēģinot iedziļināties tajā, ka tie nav cilvēki, bet gan zili radījumi, galvenajā plānā izceļas tieši ideja par to, cik ļoti mēs nenovērtējam to, kas ir mums dots, cik ļoti mēs esam atšķēlušies no visas pārējās dabas un cik ļoti stulbi mēs paliekam, dzenoties pēc tā kā mums nav.
Filmā var saskatīt tik daudz kā no pašreiz aktuālā, ka tas pat sāk biedēt. James Cameron ir ļoti pastrādājis, iekodējot šajā darbā daudz mazu, sīku pavedienu, kurus tikai pēc filmas noskatīšanās, prātā pārcilājot, tu patiešām saproti, kapēc tāda filma vispār ir radīta, un ko autors ar to visu gribēja pateikt. Es, manuprāt, sapratu. Katrā ziņā, man ir sajūta, ka mans prāts visu ļoti labi saprata, bet cits jautājums ir, vai arī tas nonāca līdz manai apziņai, jo, kā zināms, tas, ko MĒS zinām ir tikai viena entā daļa no tā, ko mūsu prāts zina. Bet īstenībā es aŗi nevaru apgalvot, ka mans prāts ir visu sapratis, jo es jau nekad to VISU neuzzināšu. Ai, bet nu gan es aizvirzījos no tēmas. Never mind.
Patika ideja, ka, ja vienam pieder [nu vienkārši viņam tas ir un neko nevar padarīt] kas tāds, ko ļoti gribas otram, tad pirmais momentāli kļūst par otrā ienaidnieku. Kaut vai padomājiet par Ameriku un Irāku.
Zemes iedzīvotāji ir kaut ko stipri izmainījuši savā vērtību skalā. Žēl, ka ar to izmainīšana nebeidzas un ir jāķeras klāt arī dabas pārkārtošanai. Cilvēkam ir jābūt pakārtotam dabai, nevis otrādi. |
