Uuuun visi koriiti....
R.Paula mūzika, dziesma "Lūgums".
Aizved mani no kompja, no darba,
aizved mani no kolēģiem prom.
Lai es pagūtu iepazīt radus,
lai es pagūtu nodzīvot sev.
piedziedājums:
Aizved mani es lūdzos un prasu,
bet tu atkal jau mediķus sauc.
Es tev liekos kā jukusi pārāk (c)
kura, kā vienmēr, sapņo par daudz.
Aizved mani uz boulinga halli,
kad tur lustrām gaisma sāk dzist.
Man tik bieži pie kompja ir atrubs,
gribas mazliet nomodā būt.
piedziedājums
Aizved mani uz kafūzi kādu,
kad tur lētu šņabi sāk liet.
Man tik bieži pie kompja ir slāpis,
gribas šņabi par ūdeni saukt.

(šeit piedziedājums)
(šeit piedziedājums) ..un finito

Tas nav manis sacereets, un autoru es nezinu, man sho dziesmeli uz e-pastu atsuutiija kaada jauka meitene :) ... Smuka dziesma :) zhel ka man nav dziedaataaja talanta :(

Nakts... Klusums... Nevienas dziivas dveeseles... Es viens, ar savaam domaam, izjuutaam un baileem ... baileem no vientuliibas no taa ka neviens mani nesaprot, nemiil un vispaar censhas padariit dziivi necieshamu...

Hmmm...

Šonakt atkal lidoju.. Bija tāda Dievīga sajūta, nesaprotama.. (varbūt laimes..?)
Un reizē arī bailes no neizprotamā..
Kāpēc es lidoju..? Cilvēki taču nelido..! Vismaz ne tā kā lidoju es..!
Un zeme kas ar katru brīdi paliek arvien mazāka.. un zvaigznes tik tuvu ka liekas tūlīt sadedzinās ar savu spožumu..
Viss tik neizprotams.. Tik dažāda izjūtu buķete..
Un visam pāri.. Stāvēji TU.. Es to jutu, es jutu kā tavas acis lūkojas manī.. kaut pašu arī neredzēju..

Gribu atkal lidot!!!

http://eye.moof.ru/note/2298.html - Un ieslīghstu pārdomās.. Kur tur taisnība kur nē...?

Reizēm man liekas ka mūsu visu dzīves vadmotīvs ir uzupurēšanās... Vai tas ir naudas, varas, Mīlestības dēlj..., bet mēs uzuperējamies vienmēr... Ziedojam dalju no sevis.. dalju no savas dzīves... mērķiem kas liekas tik svarīgi, bet tomēr tādi nav...

Beidzot man ir iedots atvaljinājums... Ko lai saku??? Nju ir jau priecīgāk ka beidzot tikšu pie radiņiem, pie draugiem un citiem mīljajiem un man dārgajiem cilvēciņiem,ka varēšu atvēlēt nedaudz laika arī atpūtai ne tikai darbam, kas lai arī nav nemaz smags,bet morāli tomēr nomāc... Un tad vēl uz darbadienas beigām uznāca tādas kā skumjas... :( un ja es tām zinātu iemeslu iespējams man kljūtu vieglāk..., varbūt vainīgi ir darbabiedri ar kuriem es esu tā saradis ka nevaru nemaz iedomāties kā veselu mēnesi iztikšu bez viņiem, varbūt es pats ar sava brīvā laika plānošanu tā aizrāvies un apjautis ka pat tagad, kad esu itkā brīvs no visiem iespējamiem pienākumiem pie sevis lutināšanas tomēr nesanāks pat pietuvoties... :(
Kā es biju teicis kādam man dārgam cilvēciņam - "es dzīvoju citiem... man manis paša nav... un ja ir tad 2ajā, 5ajā, 100ajā vietā.., bet ne pirmajā... Ir grūti dzīvot tā... bet tomēr esu gandarīts ar savu dzīvi..." Un tā nu es ljaujos plūsmai un ceru ka viss būs labi, ka apkārtējie apžēlosies par mani... un beidzot aimirsīs ka es tāds vispār esu...