Beidzot man ir iedots atvaljinājums... Ko lai saku??? Nju ir jau priecīgāk ka beidzot tikšu pie radiņiem, pie draugiem un citiem mīljajiem un man dārgajiem cilvēciņiem,ka varēšu atvēlēt nedaudz laika arī atpūtai ne tikai darbam, kas lai arī nav nemaz smags,bet morāli tomēr nomāc... Un tad vēl uz darbadienas beigām uznāca tādas kā skumjas... :( un ja es tām zinātu iemeslu iespējams man kljūtu vieglāk..., varbūt vainīgi ir darbabiedri ar kuriem es esu tā saradis ka nevaru nemaz iedomāties kā veselu mēnesi iztikšu bez viņiem, varbūt es pats ar sava brīvā laika plānošanu tā aizrāvies un apjautis ka pat tagad, kad esu itkā brīvs no visiem iespējamiem pienākumiem pie sevis lutināšanas tomēr nesanāks pat pietuvoties... :(
Kā es biju teicis kādam man dārgam cilvēciņam - "es dzīvoju citiem... man manis paša nav... un ja ir tad 2ajā, 5ajā, 100ajā vietā.., bet ne pirmajā... Ir grūti dzīvot tā... bet tomēr esu gandarīts ar savu dzīvi..." Un tā nu es ljaujos plūsmai un ceru ka viss būs labi, ka apkārtējie apžēlosies par mani... un beidzot aimirsīs ka es tāds vispār esu...

Reizēm man liekas ka mūsu visu dzīves vadmotīvs ir uzupurēšanās... Vai tas ir naudas, varas, Mīlestības dēlj..., bet mēs uzuperējamies vienmēr... Ziedojam dalju no sevis.. dalju no savas dzīves... mērķiem kas liekas tik svarīgi, bet tomēr tādi nav...

http://eye.moof.ru/note/2298.html - Un ieslīghstu pārdomās.. Kur tur taisnība kur nē...?