Terassa Pēc Vīnes īsā ekskursa četru stundu garumā (Ingrīda nebija iedomājusies, ka latviešiem deviņdesmitajos un pat vēlāk, līdz Šengenai, bija jākurn pārsēšanās laiks lidostā, jo bez vīzas taču ārā no lidostas netika), kuras laikā tik vien paguvu kā uzzināt, ka Vīnē ir aizliegts pasūtīt "white coffee", jo tas nozīmē pilnīgi neko ("what is white coffee???!!! Nobody speaks like that here....") ierašanās Florencē nebija tīkama. Reiss kavējās, autobusi aiziet gar degunu, pieturvietu nosaukumi - gandrīz identitski (protams, ka es izkāpu "Di San Domenico", nevis "San Domenico", kas ir pēc piecām pieturām). Loģiski, ka interviju nokavēju par 15 min, tas draudēja pārvērst manu zinātnisko braucienu iestājpārrunām par doktorantūru bezgala debīlā pašapmaksātā tūrisma braucienā. Debīlā, jo kurš gan tūrists brauc uz Florenci, lai te paliktu tikai vienu nakti. Bet intervija ir pārlikta un tā notiks pēc divām stundām.
Savukārt viss pārējais ir fantastiš. Viss pārējais - tā ir
terase, kurai patiešām ir tāda, kā bildēs. Kaut domāta visai kāpņu telpai, tā pieder tikai un vienīgi man, jo neviens cits
mazajā, ekonomiskajā 43 eiro par nakti lētajā viesnīcā/pārbūvētajā dzīvoklī tā arī nepalika, a kaimiņu dzīvokļiem taču jāstrādā. Tāpēc šobrīd uz terases +20 grādos baudu pašveidotu tomātu/mocarellas kārtojumu un gaidu, kad iedegšu. Kaut vai apdegšu, es lūdzos saulei, galvenais, lai visi Rīgā to redz, lai visiem skauž!
