Kāpēc mēs sēdēsim un dzersim? Tā, mīlīši, man gribējās ko filozofisku palasīt internetā šodien, bet neko jēdzīgu neatradu. Tāpēc izdomāju pats kaut ko padomāt un pasēdēt. Te būs tāda virtene, kur beigu beigās izvirzīju pieņēmumu,
kāpēc mēs līdzīgi kā somi pēc krīzes sēdēsim, dzersim un būsim nomākti.
Tātad, Bībele mums teic:
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
Cienījamais antropologs Edmunds Līčs par laika izpratni darbā "Divas esejas par laika reprezentāciju simbolos" (lasāmas Kentaurs XXI 27. sējumā) šķetina jautājumu "kā mēs vispār esam nonākuši līdz tādai verbālai kategorijai kā laiks?". Viņaprāt, tā ir divu pieņēmumu rezultāts - (1) noteiktas dabas parādības atkārtojas un (2) dzīvības procesi ir neatgriezeniski.
"Cilvēki tiešām sliecas domāt par laiku kā kaut ko tādu, kas galu galā atkārtojas. To vienlīdz var teikt par Austrālijas aborigēniem, senajiem grieķiem un mūsdienu matemātiķiem astronomiem. Manuprāt, mēs šādi domājam nevis tāpēc, ka nav cita iespējama domāšanas veida, bet gan tāpēc, ka mums psiholoģiski (un tāpēc - reliģiski) ir nepatīkami domāt gan par nāvi, gan par Visuma galu."
Ak šitā, ja? Tas fragments no Bībeles [un tātad
reliģiskā domāšana] man rāda citu bildi - laika plūsma ir haotiska un neregulāra, tā nav iepriekšparedzama. E. Līčs uzsver, ka tieši reliģija, ne veselais saprāts pierunā cilvēkus iekļaut daudzveidīgus pretstatus (dzīvība-nāve, nakts-diena, ņemam piemērus no Bībeles citāta un ir pilna buķete ar sērot-diet, meklēt-pazaudēt) vienā kategorijā - laikā. Tomēr
Līča noskaņojums visā esejā liek domāt, ka, viņaprāt, reliģija rada iluzoru priekšstatu par visu lietu secīgumu laika skalā. O nē, man šķiet tieši otrādāk. Bībele šeitan pasvītro, ka viss mainās tik neprognozējami un nesecīgi.
Kas tad ir noteicošais un rīcībspējīgais laika pakļāvējs? Cita britu/latviešu antropoloģe Vieda Skultāne uzskata, ka l
atviešiem tas ir jēdziens par "likteni" (sīkāk sk. Skultans, V. 1998. The testimony of lives: narrative and memory in post-Soviet Latvia.). Piekrītu, ka jēdziena "liktenis" izpratne latvietim būtu daudz tuvāka par Bībelē tālāk tekstā lietoto "Dievu" (Bībeles citātā tālāk ir teksts: "Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu - ne tā iesākumu, ne galu."). Ja paskatīsimies uz likteni (padomājiet par savu attieksmi pret jēdzienu "liktenis"!) kā šo sakarību veidotāju, tad redzēsim, ka laika plūdumam tajā atstāta maznozīmīga vieta:
Vai liktenim ir no svara, kad ir laiks piedzimt, kad mirt?
Vai liktenim ir no svara, kad ir laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut?
Vai liktenim ir no svara, kad pienāks laiks klusēt, un laiks runāt?
Man šķiet, ka latviešiem liktenis ir daudz īsāka mēroga jēdziens par vispārēja laika plūdumu. Liktenis drīzāk ir savienotājposms, kurš nākamo notikumu piespēlē atkarībā no iepriekšējā. V. Skultānes grāmatā pieminētajā kontekstā tas būtu jāskata šādi: ģimene bija bagāta ---> liktenis piespēlēja izsūtījumu. Lasot cilvēku dzīvesstāstus, rodas pārliecība, ka
liktenis nespēj skatīt notikumus lielā laika plaknē, bet gan tikai salīdzinoši mazskaitlīgā notikumu kopumā.TĀPĒC. Mirklī, kad Latvijas valdība mums sagādā kārtējo laika pieturas punktu (viņi būtu priecīgi Bībeles tekstu papildināt ar tekstu "savs laiks nodokļu celšanai, savs - pabalstu griešanai" vai ko tamlīdzīgu),
mūsu apziņā līdz ar nenoteiktību spēcīgāk izlaužas likteņa un laika pārsvars pār cilvēka paša rīcības iespējām. Te tad vietā pieminēt
VP SAK ziņojumu par somiem pēc krīzes, kas varētu notikt arī ar mums: "Gan toreiz [ekonomiskās krīzes laikā], gan arī pēc desmit gadiem un vairāk [somu sabiedrībā] novērojama pastiprināta depresivitāte, lielāka psiholoģiskā nospiestība, pievēršanās asociālām uzvedības formām, atkarībām."
Kāpēc tiem somiem tā krīze deviņdesmitajos iesita pa galvu (lasi - alkoholisms) un nomāca un kāpēc mūs tas var sagaidīt?
Laikā, kad vairs neticam pašu spēkiem, domājam, ka visu izšķir haotiski laika plūsmu principi, ko vada nenosakāms liktenis, nekas cits neatliek, kā vien sēdēt un gaidīt. "Gan pienāks labāki laiki", zinām taču tādu teicienu. Un kāpēc tad tos labākos laikus nepagaidīt ar asociālām uzvedības formām un atkarībām, lai tas ātrāk paietu? Kaut desmit gadus!
NO OTRAS PUSES.
Ņemot vērā, ka latviešu "liktenis" nespēj skatīties tālāk par diviem, trim notikumiem, mums pietiktu ar šādiem mazskaitlīgiem labiem gadījumiem, lai atkal rokas paceltos un sāktos liela augšupeja. Kāpēc man tāda pārliecība? Tāpēc, ka par to liecina arī politiskā kultūra, kur parādās "likteņa" domāšanas principi - vēlētāji nespēj atcerēties par politiķiem neko vairāk kā vien pēdējā pusgada laikā izdarīto/neizdarīto, nav spējīgi analizēt plaša mēroga kopainu.
Tāpēc varbūt mēs nebūsim desmit gadus tik depresīvi kā somi, jo mūsu laika izpratne ir tuvredzīga. Un labi, ka tā.
Current Music: Byrds "Turn! Turn! Turn!"