Rupjā sāls. Andris Saulītis' Journal

Nedēļas nogale bez alkohola, bet daudz ūdens. Atklāta peldēšanās sezona cienījamā Misas upē (turklāt divreiz un līdzi nebija peldbikšu, tā kā pa smuko!) un redzēts saullēkts. To pēdējo gan pavadīja gan tāda sintētiska piegarša, jo neba kā pieklātos visu nakti sēdēju pie ugunskura un runāju par dzīves jēgu, bet gan kā sarunāts manu gulēšanu pārtrauca

holandiete, kura lūdza, lai tagad nu braucu viņai pakaļ uz salidojumu, beidza ballēties.

Es tikmēr mājās noskatījos neinteresantāko filmu ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā "Dzīve vai kaut kas tamlīdzīgs". A. Dž. lūpas ir pietiekami erogēnas, lai spētu noturēt manu uzmanību garlaicīgajam sižetam par mīlestības un karjeras neiespējamo apvienošanos + izšķirties taču var piecu minūšu laikā. Līdz ar to gaužām maz esmu izlasījis lekciju kursa "Dzimte & Dzimums" jeb [kā mēs kursā to saucam] Seksa obligāto literatūru. Tomēr ar to pietiek, lai Latvijas lauku hierarhiskās dzimumu attiecības man šķistu neizturamas un šausmīgas. Tā nu es te sēžu un saprotu - jo vairāk es mācos, jo mazāk ir skaidrības un pacietības. Kļūstu negudrs. Varbūt mans krustdēls būs gudrāks. Uz to arī jādzīvo, kamēr pašam savu bērnu nav vēl. Šajā nedēļas nogalē tiktāl sadraudzējāmies, ka pēc trīs dienu kopā būšanas vakarā mājās pirmo reizi kāds mazs ķipars sāka pietrūkt. Jāiemācās līdz vasaras atvaļinājumam pamperus mainīt un tad [kā teica Ojārs Vācietis] "iesim to starpbrīdi nodzīvot".