| 1:36p |
Vīne kaut kad ap šo laiku
Kaut divas reizes esmu pabijis Vīnē, jāapliecina, ka abas reizes bija astoņu stundu stāvēšana pirms garā pārbrauciena ar autobusu uz Rīgu. To nu galīgi nevarētu saukt par Vīnes iepazīšanu. Tāpēc šoreiz ar vietējās avīzes Falter zvaigzni Ingrīdu iepazinu citu Vīni. Arī to, kuru tūristi neredz. Te būs daži padomi, ko ir vērts redzēt Vīnē un kā neiztērēt pārlieku daudz naudas.
Kad ierodaties Vīnē, nekādā gadījumā neizmantojiet CAT vai autobusu pakalpojumus. Ja CAT vilciens maksā 9 eiro vienā virzienā, tad parastais dzelzceļš, kurš kursē pa tām pašām sliedēm, maksā 3,40, turklāt ar to var arī pa metro 1. zonu aizbraukt līdz miteklim. Savukārt pilsētā iesaku izmantot CityBike sistēmu - reģistrējies ar kredītkarti un stundu ar riteni braukā pa brīvu. Tiesa gan, pēdējā vakarā mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums, jo izrādās, ka par katru lietošanas reizi kompānija manā kontā "rezervē" 20 eiro. Tā nu tagad jāgaida divas nedēļas, lai nauda no rezervācijas atgrieztos manā kontā. Bet Ingrīda nokārtoja, ka viņi šo procesu pasteidzinās.
Pirmajā vakarā, ierodoties pie Ingrīdas, bija jākonstatē, ka es esmu atbraucis nelaikā - viņa domāja, ka būšu pēc mēneša. Līdz ar to visiem ciemiņiem, kas pie viņas ieradās uz sālsmaizi, bija jārunā angliski. To viņi darīja arī divos naktī, kaut gan es tiešām neko vairs pat angliski nesadzirdēju par viņu tēmām. Jāteic, ka Frankfurtes skola viņiem šeit ir stipri ietekmējusi to diskusiju tematus, kuri risinās pēc plkst. 2 naktī - par lingvistiku, valoda kā vara un vai iespējams izteikt vārdus universālā dzimtē. Kad prasīja manu viedokli, es atbildēju, ka mēs vienkārši par to nediskutējam iekš LV.
Liels bija mans pārsteigums, bet nākamajās dienās secinājums, ka Ingrīdas ledusskapī ir ļoti maz kā ēdama. Toties kādas četras šķirnes alus. Tās tika regulāri papildinātas. Barība tika uzņemta lejā esošajā kebabu ēstuvē.
Pirmajā dienā ieraudzīju mīlīgu tirdziņu, kur pilns ar dažādām delikatesēm un aiz vitrīnām svaigi dārzeņu pildījumi, kādus Rīgā var atrast vien burkās lielveikalu plauktos. Tad pasēdējām labās āra kafejnīcās un devāmies mājās. Vispār, man šķiet, ka izklausās gaužām neinteresanti (noklusēju, ka pa vidam vēl bijām Vīnes vēstures muzejā uz foto izstādi), bet tā vis nebija.
Pēc tam vakarā devāmies uz Wiener Symphoniker koncertu, kur šamējie atskaņoja Šostakoviču. Pēc tam, kad Ingrīda nopirka mums stāvvietas (katra 5 eiro), viņa paprasīja, vai es apzinos, ka tie ir Symphoniker, ne Philharmoniker. Manu izmisušo seju viņa mierināja, ka tie ir tikpat kvalitatīvi, kaut gan pati pirmo reizi gāja uz koncertzāli klausīties orķestri.
Laimīgā kārtā mēs otrajā daļā tikām sēdvietās, bet pirmā daļa bija man liels izbrīns, cik daudz cilvēku ir gatavi stāvēt kājās un klausīties mūziku, reizēm pat neredzot no kurienes tā nāk.
Tā bija pirmā diena. Tagad jāiet kāpt lidmašīnā, citādāk atkal būs "last call for Andris Saulītis" kā tas bija šurpbraucot Rīgas lidostā. |