Rupjā sāls. Andris Saulītis' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, May 30th, 2007
| Time |
Event |
| 2:32a |
Kārtējo reizi [kādu sesto] iemigu pie datora. Kad pamodos, pa vidu tekstam bija izstiepies dvēseles kliedziens, kas sēdēja kādas četras sekundes uz otrā klaviatūras taustiņa ceturtajā rindā no kreisās puses.
Te būs atbalss:
aaaaaaaaaa | | 2:37a |
Šonakt krustmātes dāvinātā ziemas sega tiek nomainīta uz vasaras segu, ko mamma atdeva, kad no Ādažiem pārcēlos uz Rīgu. Skatoties uz to segu, man tā ne ar ko neasociējas. Es neko par to nedomāju. Un tā vispār pat ir labāk. Viss citādāk būtu simbolu pārpildīts visapkārt un nebūtu, kur vispār acis likt. Pietiek jau, ka katru vakaru jānoliek lēcas vietā un no rīta tās jāatbaksta atpakaļ. Tas gan man ar kaut ko asociējas. Ar graušanu. Pabakstu ar pirkstu un tad jau pāriet. Kopš vienreiz šādu procedūru veicu turpat optikas salonā optometristes klātbūtnē, vairāk viņu netraumēju. Turklāt roku mazgāšana, ko viņa man obligāti lika darīt, patērē laiku, it sevišķi, ja nav normālu dvieļu, bet pienaglots fēns pie sienas. Vispār man tas liekas šausmīgi lēti, ka šitādus fēnus pie sienām sasprauž un tad ir jāstāv un jātaisa baigā pantonīma. Un es nemaz neticu, ka tie baigi videi draudzīgāki, tie vienkārši ēd elektrību, ne papīru. un ikdienā jau redz tos krītošos kokus, ne noslīkušo Staburagu. Un galu galā tajos fēnos ne asaru pa Staburagu noslaucīt, ne kārtīgi izšņaukt degunu. Un tas man ir aktuāli, jo tā arī līdz galam neizstaigāju pie LŌRa, lai šī problēma mani nenomocītu. Bet vēl vairāk mani nomoka tas, cik daudz naudas man tas viss paņēma, lai konstatētu to, ka nav labi. Turklāt katru reizi iedeva kādu citu medikamentu klāt, ka beigu beigās pēc kādas piektās reizes es aizmirsu pajautāt, kurus medikamentus tagad lietot aktīvāk, kurus mazāk un kurus nemaz. Visas zāles sajuka, pagāja nedēļa un atkal sāku šķaudīt. Bet tas uz taisnību. Galu galā patiesība un taisnība nav viens un tas pats. Šķauda uz taisnību, bet patiesību pasaka pirms tam. Galu galā atkal pienāk rīts, pusdiena, pirms vakariņām apēdu makaronus un izmazgāju grīdas. Tad nu es nonāku pie pašas grīdas un zemāk nav vairs kur. Vēl tikai šodien uz kutera ienāca prātā dzejolis, kad virs galvas zibeņoja, bet uz klāja ne pile nepilēja. Tāpēc galu galā vajadzēja aizbraukt uz McDonalds un stūķēt vecu žurku savā kuņģī, cerot, ka tas vismaz ir suns. Priekšnieks tā arī neizpildīja solījumu un pusdivos nepiezvanīja, pilnīgs suns un sviests. Iesviedīšu viņam kādreiz ar vienu no savām tematiskajām mapēm - ne ar izglītības, ne ar kultūras, ne arī koncertzāli viņš ir pelnījis. Rīgas Dome pārāk mīklaina, nesapratīs, kāpēc. Tāpēc viņš ir pelnījis ar Lembergu atrauties. Un beigu beigās visi mīklaini atrausies. Pirms tam kārtīgi sarīsies raugu, lai uzrūgtu riktīgi un tad es skriešu apkārt viņiem kā bļodām un ar pirkstu izbakstīšu caurumus. Neviens tad nevarēs uztaisīt Skalbes Leiputriju un nāksies visiem iet gulēt. Mammas vasaras segā galu galā.
Current Music: Nino Rota - L'Ucello Magico A Roma | | 12:31p |
Es jūs visus aizvedīšu uz Slīteres siliem! | | 2:31p |
Tā nāk miegs, ka gribēju aiziet noskalot seju. Miegs pārgāja, kad bija jāiet garām televizoram, kur BBC galva pieteica sižetu par sabiedrību "B" - tie ir cilvēki, kuri no rīta ģenētiski nevar pastrādāt. Tagad Vācijā esot pat "B" klases, kuras sākas divas stundas vēlāk nekā vidēji citas skolas.
Starp citu, es mācījos B klasē visu pamatskolu. | | 4:24p |
Pētījums: Latvija ir 47.miermīlīgākā valsts pasaulē | | 9:00p |
Pietiek. Pietiek izteikties īsi, citādi nekas nav skaidrs. Skaidrāks par nakti ir tikai tas, kas aizpinas tik tālu, kur Andromedas zvaigznājs, kvazārs un ultra. Citādāk viss ir tik kodolīgs, ka vai sagrauzt visu gribas. Kodols ir jāsagrauž un uz priekšu pie cietajiem riekstiem lauzīt galvu. Salauzt, nolauzt, salausts, nolausts, lūzt un lūst. Lustīgā dzīvošanā visu saplēsīšu un ieraušu sev saujā ikkatru, kas bļaus. Tad pielikšu pie auss un bļaušu līdzi.
Lai nu kā būtu - jāsāk izteikties gari, jo tikai tā var saprast to, ko neviens nesaprot. Lai īsi izsakās tie, kas parādās ziņās, jo viņus tāpat apgraiza, ja pasaka ko garāk. Man tā laime teikt garāk par divdesmit sekundēm un iekvazārot tā, ka acis izskatās pēc lieliem kvarciem. Es nezinu, vai tas man sanāks vai vienkārši via dolorosa, bet tās acis manuprāt jau šobrīd man tādas ir. Tā kā esmu laikam sācis no beigām, tagad jāvirzās uz sākumu kā vēzim.
P.S. Tik tā nelaime, ka tiklīdz sāc gari izteikties, tā tevi sāk ievērot un aizbīda uz augstiem amatiem, un beigās atkal jāklusē, lai no tiem nepatriektu un visi nebūtu vīlušies. |
|