Par tiem profesora titula iegūšanas ceļiem... Brikšei ir raksturīga nekontrolēta vārdu plūsma, viņa nespēj saskatīt svarīgāko savā vēstījumā, sakraujot koferos-teikumos vairākus sinonīmus, un tā nonākot pie cirkulārās argumentācijas — tas, kas bija jāpierāda, rindkopas beigās kļūst par pierādījumu sev.
Brikšes haotiskais rakstīšanas stils neļauj viennozīmīgi saprast viņas esejās pausto ideju. Reizēm Brikše „aizrunājās” un saprotot, ka rindkopa jābeidz, pasaka „utt. u.tml.”, lai pārslēgtos uz jaunu domu, kura dēļ tās vērienīguma arī ir jābeidz ar to pašu „u.tml.” Nosaucot vairākas apstrīdamas, nepierādītas, neacīmredzamas lietas (bez atsaucēm uz tiem, kas, iespējams, to ir izpētījuši un pierādījuši), Brikše ķeras pie jaunām, lai gan pētījuma uzdevums varētu būt tieši šīs domas pamatojums vai noraidījums empīriskajā materiālā — tāds „pieticīgs” ieguldījums komunikācijas zinātnē. Ar Brikši ir grūti uzsākt kritisko dialogu, jo vienmēr var atteikt, ka kritiķa konstatētais trūkums īstenībā ir iekļauts pētījumā zem sinonīma „utt.” vai „u.tml.”, bet saiklis „kā arī” attiecas uz trešo nevis piekto palīgteikumu.
Toties skan iespaidīgi. Vērtējiet paši (iekavās ir mani jautājumi):
„Krievu žurnālistika Latvijā (gan Telegraf, gan Vesti segodņa?) vairākās (cik daudzās?) savās kultūras izpratnēs (kas tas ir?) un izpausmēs (kas tas ir?) būtiski (kāpēc? cik daudz?) atšķiras no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas tradīcijas (kas tas ir? vai franču un itāliešu literārās žurnālistikas tradīcijas arī?), bet latviešu žurnālistika ir savas kultūras apzināšanas (kas tas ir?) procesā (no kā uz ko?), ko (apzināšanos?) būtiski (cik daudz?) ietekmē mediju komercializācija (kādā veidā? un krievus komercializācija neietekmē?). Tāpēc (kāpēc?) Latvijas žurnālistika raksturojama kā multikulturāla (proti?), un tas izteikti (cik daudz?) parādās Saeimas vēlēšanu (kuru? par šīm vēlēšanām runa vēl tikai būs) un citu līdzīgu (kādu?) notikumu un procesu (kas ir „notikumi”, kas ir „procesi”?) atspoguļojumā (to vēl vajag pierādīt! atsauču taču nav), kas atkarīgs ne tikai no konkrētiem notikumiem (kādiem?) un mediju vai politisko spēku perspektīvu (ko nozīmē „perspektīvu”?) rāmējumiem (kurš kuru rāmē?), bet arī no ideoloģiskiem un morāliem (vai tas ir par praidiem?) metarāmējumiem (kam?), kas (kas – perspektīvu rāmējumi? morālie metarāmējumi? procesu atspoguļojums?) izšķir ne tikai atsevišķo notikumu, partiju, personu (pirmīt bija runa par procesiem un notikumiem) atspoguļojumu, bet arī vēlēšanu kā notikuma vietu medijā (lapaspusi? apjomu?) un medija paša un tā žurnālistu funkcijas priekšvēlēšanu procesos (kuros?)” (26. lpp).
(c) Sergejs Kruks - Recenzija par grāmatu „LR 9. Saeimas vēlēšanu kampaņa: priekšvēlēšanu publiskā telpa”
Pilna versija:
http://www.politika.lv/index.php?id=13736