Rupjā sāls. Andris Saulītis' Journal

Ir vērts atcerēties
To, ka šodien viss noies greizi un pareizi, varēja jau paredzēt. No rīta dotais uzdevums - atrast Džei Dī mašīnas atslēgas beidzās bez rezultāta, bet rezultātā visa istaba bija varen sakārtota un glīša. Un aizbraucot uz darbu, kolēģe atslēgas atrada somā piecu sekunžu laikā. Nu, nekas, ik pa laikam dzirdēt tekstu "Apļ(i)ecība ir?" nav slikti, sabiedriskais transports vairs tikai 5 dienas maksā 20 santīmus.

Darbā pasakaini neviens negaida neko no manis jau otro dienu, tāpēc ir iespēja izdarīt visādas blēņas kolēgām.

Bet vakars pierādīja visu. Varbūt vainīgs bija sniegs, vai Andromedas zvaigznājs. Jo raugi, vēl pirms nedēļas plāns bija paviesoties Studentu klubā un apsveikt Agati no Morning After dzē dē. Vakara rezultātā pabiju gan pie apslimušā Sviķa viņa jaunajā un perfekts-priekš-paģiru-lāpišanas dzīvoklī; divas stundas paspēlēt boulingu Rīgas otrā krastā, iedzert Martini Asti pie Annijas šajā pašā krastā; apskaidrot cilvēkam Ilvaram, kurš nes dīvānus kā pūciņas, ka Gārsene nav Vācijā; dejot astoņdesmitos "Sarkanā"; klausīties "Hospitāļu ielu" Teātra bārā un pavēstīt Sallijai Spektrai, ka viņa ir mirusi (uz ko viņa atbildēja, ka viņa patiešām ir tāda no 12. janvāra); ievērtēt bāru "Coyote Fly" (ko uzskatu par labu esam, jo bijušā klasesbiedrene pēc teksta, ka nav mani redzējusi astoņus gadus secināja, ka es labi izskatos) un galu galā nozagt ēdienkarti no Kubas, pa ceļam satiekot kā kroni visam imagināro Sviķa draugu.

Nu kā lai šito neievērtē!?!? Ak jā, studentu klubā tā arī neparādījos. he, nepaspēju! Toties mājās ierasties (lasi - silti un ērti atbraukt, pie stūres sēžot un nebaidoties no trubiņām) pirms četriem naktī apsnigušiem jumtiem un četrām grāmatām padusē ir patīkami.