| 4:46p |
Man nekad nav patikušas filmas, kur filmas sākumā ir varonis, kurš kādam sāk stāstīt, kā nokļuvis līdz šim brīdim. Tad man šķiet, ka filmas darbība stāv uz vietas un pašās beigās tikai, kad viss ir izstāstīts, varonis beidzot sāk kaut ko darīt un mainīt savā dzīvē.
Bet šodien viss ir citādāk, nē, savādāk. Šodien biedzas mana vārda dienas svinības, kuras sākās 30. novembrī. Un beidzas ar fantastisku rīta sapni līdz pusčetriem pēcpusdienā - pie galda manas Zīlānu omas pagalmā mans priekšnieks, viedais Džei Dī man skalo smadzenes, kas ir žurnālistika, kas ir pētniecība un kā ir jāstrādā. Es tomēr beigās neizturēju un sāku viņam kliegt virsū, ka tās ir vispārzināmas lietas un viņš to stāsta tik garlaicīgi, ka divas reizes paguvu iemigt. Viņš bija šokā par manu atklātības politiku un tad parādīja karti, un teica, ka man jābrauc uz Taizemi, jo tur notiek genocīds pret ķīniešiem un tāds riktīgais, tā esot atriebība ķīniešiem, kuri tāpat sitot un nežēlīgi nogalina taizemiešus. Tad nu, mammai nesakot, jo viņa pārstresotos, mēs bez Džei Dī aizlidojām uz Taizemi un dzīvojām pie kādas burves, kurai istabas stūrī bija pilns ar cilvēku kauliem. Uz ielām bija pilns ar aizmigušiem ķīniešiem ķerrās, ko taizemieši pārvadāja. Burve stāstīja, ka ķīniešiem vietējie sitot žokļus laukā, bet tā, lai viņi paliek dzīvi un mocās. Vēl es, staigājot pa kauliem, uzdūru pirkstu uz auskara, tāda riņķīša, ko vīrieši nēsā parasti kreisajā ausī. Bet burve tikai pasmējās un atnesa tēju. Pa logu bija brīnišķīgs skats. Nekādu filmēšanu un intervēšanu neatceros, jo tas jau ir darbs, ne atmiņas. Un tad jau mēs lidojām lidmašīnā un uz mums šāva virsū valsts armijas spēki. Bet mēs nešāvām pretī, jo varējām trāpīt narkodīleru laukos un viņiem ir daudz spēcīgāka artilērija nekā valstij un tad mūs notriektu zemē trijās sekundēs. Tad valdība mēģināja mūs apmānīt, liekot iezemiešiem runāt vāciski un ģērbties austriešu nacionālajos tērpos, lai mēs domātu, ka esam jau Eiropā un varam sēsties lejā, bet mūs nevarēja apmānīt, jo es biju filmās redzējis šito triku. Tad nu mēs nokļuvām atpakaļ Rīgā, kur es devos uz brāļa dz. d. svinībām Čilli pizza, bet ilgi nevarēju palikt, jo bija uzdevums doties uz Ķīnu, lai izpētītu, kā ķīnieši moca taizemiešus. Bet man vēl bija laiks un mana bijušā zēnu kora menedžere Astrīda teica, ka vēl brīdi varu pasēdēt un tad jādodas uz Jelgavu, jo tur japāņi taisa biznesu, organizējot reisus uz Ķīnu, kur tad būs sensacionālais materiāls jāpabeidz par to, kā ķīnieši moca taizemiešus un otrādāk. Tā jau ir, objektīvā žurnālistika, iekļaujot abus viedokļus reportāžā.
Ja jūs zinātu, cik daudz asociāciju šajā sapnī ir ar pēdējām četrām dienām, tad saprastu, cik iespaidu šī nedēļas nogale man ir devusi. Un man ir krāsaini sapņi, sēnes tos nav nogalinājušas.
|