"Man patīk kapi arī kā mietpilsonības simbols, miera vieta normāliem pilsoņiem. Te neiederas ne svētie, ne ļaunuma apsēstie, kuru ķermeņi satrūdot. Karaļus un citas prominences kapu demokrātija nekad nav vilinājusi. Te visi tiek gremdēti vienādā dziļumā un vismaz šai ziņā ir vienlīdzīgi. Kapu ierindā ir sajukuši naidīgu armiju kareivji, kapelāni un markitantes, askēti un dzīves baudītāji. Cilvēki reti var izvēlēties savus kapsētas kaimiņus, nezina, ko viņiem „pieguldīs”; visbiežāk mirst vienatnē, bet guļ parasti – pulciņos."
(A.Tabuns. "Eiropiešu kapiņi" 1996.)