April 29th, 2005

• monologs
• 4/29/05 08:02 am
• Tu zini, agrāk man likās, ka viņi visi - cilvēki aiz stikla, ir tik dīvaini. Manuprāt, viņi bija tur tikai, lai mani izklaidētu, viņi šķita tik smieklīgi. Jā, bet tagad es saprotu, ka patiesībā aiz stikla esmu es. Un viņi smejas par mani – smejas par to kā es raudu, smejas par to, ka es smejos par viņiem. Patiesībā taču es esmu stikla būrī, bet viņi, tie tur ārā, ir brīvībā. Saproti, man nav nekā, pilnīgi, man esi tikai Tu. Bet arī tevis nav, jo Tu esi tur, bet es esmu šeit.
  Es to speciāli nokrāsoju zaļu – cilvēku optiskie receptori visintensīvāk uztver tieši zaļo, bet Tu to neredzi. Žēl...
  Tu atkal mani nesaproti? Kas tā par simboliku? Tas taču ir tik vienkārši – vispārpieņemti apzīmējumi. Melns – 1, balts – 0, sarkans – 4. Melns ir nakts, drošība, siltums, miers. Sarkans – sāpes, dusmas, asaras, asinis. Sarkans ir skaists. Mīlestība? Jā, arī mīlestība ir sarkana, bet ko tā nes? Sāpes! Nē, tu neesi muļķe, vienkārši Tev jābūt pacietīgai, lai pie tā piešautos, lai saprastu, ko es ar to domāju.
  Kas esi Tu? Tu esi skaņa – zvaniņš no bērnības. Nē, tu esi kaut kas mīļš un silts kā plīša lācītis. Nē, tu esi mana Saule. Nē, muļķības, saule nav dzeltena, viņa ir oranža. Sarkans ar dzeltenu – asaras caur smiekliem.
• mūzika: The mars volta - Televators
• notisnospēlē