purgatorija dienasgrāmata - Astotās - kuces - čakras atvēršanas svētki

Man ir piegriezies būt "labai". Pamodos vien' dien' pieaugušā vecumā un sapratu, ka lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījusi ne pēc saviem nosacījumiem, bet pēc tā, ko bērnībā vecāki u.c. radi ir iemācījuši - kā ir "pareizi" vai "labi". Un šis pareizums - ārkārtīgi subjektīvs, manam tagadējam nobriedušajam prātam kaut kas pilnīgi ačgārns šķiet.
Manā gadījumā, pēc vecās programmas, esmu "slikta" tad, kad:
• atpūšos, veltu laiku sev
• spēlējos, priecājos, izklaidējos
• esmu sievišķīga, rūpējos par savu miesu, jūtos pievilcīga
• ilgstoši pavadu laiku ārpus mājas un neesmu piesieta mājas darbiem
• strādāju mazāk kā 40h nedēļā
• dusmojos
• konstatēju, ka kāds cilvēks man vienkārši nepatīk un neturpinu ar viņu komunikāciju
• gribu sev labāku dzīvi
• izdaru ko tādu, kas citam nepatīk
u.tml.

Esmu nenormāli dusmīga. Pēc šitā salauztā kompasa esmu vadījusies visu savu dzīvi. Nav brīnums, ka visu laiku sanāk būt uz izdegšanas naža asmens un negribas dzīvot. Aaargh!