| Mar. 13th, 2024 03:22 pm Uptown Girls Valgani ceļgali noripo no kalna un kliedz “vēl!”. Tas ir mazs bērns, kam gribas kaukt. Maukt sejā, lejā no birzes skriet ar sulu kanniņu svaigu un diet pie rokas savai vecmammai lakatā baltā. "Piens", bērns saka, "viņš mīlēja mani, manus apaļos, sārtos vaigus." Piens. Zaļie lauki un govis, kas mauro tālē zilajā. Brūnas. Brūnās kakas starp kāju pirkstiem, kurās iekāpa viņš lauka vidū. Tās nesmird, tas bija tik sen.
Viņam slāpst. Bet nu jau sarūgušās bērza sulas ir pārāk rūgtas, viņš vēl nav tik pieaudzis. Viņam labāk garšo Liepājas kafija ar pienu, salda, salda. Maigais piens atkal ir viņu sameklējis, izzīdis viņa asaraini balto nēzdaugu tukšu.
Ko tu saki? Bērns nedzird. Viņš ir birztalā tālajā, sīkst, izsīkst, silts vējš viņu izzudina. Tagad attapies tur, bezgaisa telpā, kur viss ir tumšs un ciets. Sāp, bet viņš sevi stiprina kā sūdaino mietu, ko vectēvs dzina zemē ar kuvaldu krietno.
Stāvi, stāvi, cieši, te tev ir jābūt, jāuzņem sitieni no iekšienes, meit. Labi. Es skolojos, skolotāj. Es esmu sūdains miets. Es esmu sūdains miets. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē.. Leave a comment |
