Izglītība, kreativitāte un organizēšana.
Jan. 19th, 2011 | 11:39 pm
http://www.youtube.com/watch?v=zDZFcDGp
Ļoti nepatīk uzbrukums skolām. Kur paliek tik ļoti mīļā vienlīdzība?
Kreativitāti, manuprāt, nomāc slikti skolotāji, nevis tas, ka mācamies klasēs, kur visi ir viena vecuma. Ilgi domāju par to, kā gan savādāk tad varētu noorganizēt izglītības nodrošināšanu tik daudziem cilvēkiem, un nekas labāks nenāca prātā. Tīri no organizatoriskā viedokļa. Vecums, kā kritērijs grupas izveidei, nodrošina gan saskanīgākas grupas izveidi, gan vieglu skolēnu skaita paredzēšānu katrā grupā arī vairākus gadus uz priekšu.
Variants tiem, kas savu talantu atraduši, nespiest mācīties parastā skolā? Bet ja vispārējās skolas būtu tikai viens no variantiem, tad vai tik vecāki atkal nebūtu tie galvenie bīdītāji, lai bērniņš īsteno viņu neīstenotos sapņus... Un, sauciet mani par aprobežotu, bet man tomēr liekas, ka clvēkam ir jābūt plašākam redzeslokam par kādu vienu jomu. Cik tik nenākas klausīties muļķības ko kāds, kas skolā tajā dienā nav bijis, dzirdējis kaut kur no kaut kā kaut kādu baumu un tagad nēsā follija cepurīti... Pievelna pareizrakstību? Kam gan vajag zināt kaut ko par evolūciju? Es iedomājos cilvēku, kas sācis tikai dejot no 8 gadu vecuma... Ak jel...
Nepatika ari uzbrukums standartizētiem eksāmeniem. Iedomājaties izmaksas apstrādāt tik milzīgu informācijas apjomu, kā katra cilvēka visas līdšinējās dzīves pieredzes analīze, kad jastājas universitātē. Standartizēti testi tad ir glābējs. Lai cik kreatīvi tad pieietu izglītībai universitātē, tomēr ir tak jāatlasa, kas tur mācās. Nevar visi būt speciālisti. (Ar izglītojamo skaita celšanu krītas kvalitāte, starp citu... Tas paceļ arī jautajumu par zinātnisko grādu vērtību. Katrs mudaks tagad ir Maģistrs. Jaiet talāk!) Es pat esmu vēlējusies lai tiktu ieviesti starptautiski standartizētie eksāmeni, lai ir vienota mēraukla arī globalajā arēnā. Mēs, kā nekā, tagad dzīvojam daudz mazākā pasaulē. Problēma ir šo eksāmenu kvalitāte. Cik labi tie atspoguļo to, ko universitāte grib redzēt - spēju un interesi kļūt par speciālistu.
Par tādu eksāmenu var arī kļūt kaut tas pats kreativitātes tests...
Galvenās izvirzītās problēmas ir nenoliedzami aktuālas. Skolās tiek nogalēta kreativitāte un ir ļoti svarīgi atklāt bērna talantus un tos attīstīt. Un to dara labs skolotājs. Bet ne vienmēr (patiesībā reti) jau bērnībā var to talantu redzēt. Pat ja ļoti, ļoti cenšas, ir tomēr bērni, kas ir vienkārši normāli. Un lielākajai daļai ir potenciāls mākslās, bet vai mums tiešām ir vajadzīgi tik daudz mākslinieki? Pārāk jau nu agri nāktos izlemt cilvēka likteni, ja pie pirmajām pazīmēm, ka viņš labi dzied - zīmogs virsū. Ja nu, kad pienāks fizikas laiks, izrādīsies, ka nākošais Einšteins ir viduvēja popzvaigznīte un fiziku nemaz i redzēt nedabūja. (Ka es skolā... Nekad nepiedošu!)
Izcils, jau pats par sevi nozīmē virs vairākuma. Nevar visi būt izcili dziedātāji. Pēc definīcijas. Visi var dziedāt, bet par izcilu tāpat uzskatīs tikai eliti.
Man tomēr liekas, ka šie ir divi dažādie jautājumi, kreatīvās domāšanas attīstīšana un talantu attīstīšana, abi ir adresējami šīs pašas organizatoriskās sistēmas ietvaros. Ko tiešām varētu mainīt ir pašu skolotāju uztvere par attīstību. Lai tā nav tikai iemācīšanāš, kas ir pareizi.
Varbūt bez kārtējās sistēmas demolēšanas, bez labāka piedāvajuma, vajadzētu uzlabot skolotāju situāciju lai būtu motivācija būt labam? Varbūt tomēr jāuzlabo metodes? Un es pieļauju, ka viņš to arī domā. Varbūt paspruka čalim revolucionārs purkšķis. Piedošu. Šoreiz... :P
Ļoti nepatīk uzbrukums skolām. Kur paliek tik ļoti mīļā vienlīdzība?
Kreativitāti, manuprāt, nomāc slikti skolotāji, nevis tas, ka mācamies klasēs, kur visi ir viena vecuma. Ilgi domāju par to, kā gan savādāk tad varētu noorganizēt izglītības nodrošināšanu tik daudziem cilvēkiem, un nekas labāks nenāca prātā. Tīri no organizatoriskā viedokļa. Vecums, kā kritērijs grupas izveidei, nodrošina gan saskanīgākas grupas izveidi, gan vieglu skolēnu skaita paredzēšānu katrā grupā arī vairākus gadus uz priekšu.
Variants tiem, kas savu talantu atraduši, nespiest mācīties parastā skolā? Bet ja vispārējās skolas būtu tikai viens no variantiem, tad vai tik vecāki atkal nebūtu tie galvenie bīdītāji, lai bērniņš īsteno viņu neīstenotos sapņus... Un, sauciet mani par aprobežotu, bet man tomēr liekas, ka clvēkam ir jābūt plašākam redzeslokam par kādu vienu jomu. Cik tik nenākas klausīties muļķības ko kāds, kas skolā tajā dienā nav bijis, dzirdējis kaut kur no kaut kā kaut kādu baumu un tagad nēsā follija cepurīti... Pievelna pareizrakstību? Kam gan vajag zināt kaut ko par evolūciju? Es iedomājos cilvēku, kas sācis tikai dejot no 8 gadu vecuma... Ak jel...
Nepatika ari uzbrukums standartizētiem eksāmeniem. Iedomājaties izmaksas apstrādāt tik milzīgu informācijas apjomu, kā katra cilvēka visas līdšinējās dzīves pieredzes analīze, kad jastājas universitātē. Standartizēti testi tad ir glābējs. Lai cik kreatīvi tad pieietu izglītībai universitātē, tomēr ir tak jāatlasa, kas tur mācās. Nevar visi būt speciālisti. (Ar izglītojamo skaita celšanu krītas kvalitāte, starp citu... Tas paceļ arī jautajumu par zinātnisko grādu vērtību. Katrs mudaks tagad ir Maģistrs. Jaiet talāk!) Es pat esmu vēlējusies lai tiktu ieviesti starptautiski standartizētie eksāmeni, lai ir vienota mēraukla arī globalajā arēnā. Mēs, kā nekā, tagad dzīvojam daudz mazākā pasaulē. Problēma ir šo eksāmenu kvalitāte. Cik labi tie atspoguļo to, ko universitāte grib redzēt - spēju un interesi kļūt par speciālistu.
Par tādu eksāmenu var arī kļūt kaut tas pats kreativitātes tests...
Galvenās izvirzītās problēmas ir nenoliedzami aktuālas. Skolās tiek nogalēta kreativitāte un ir ļoti svarīgi atklāt bērna talantus un tos attīstīt. Un to dara labs skolotājs. Bet ne vienmēr (patiesībā reti) jau bērnībā var to talantu redzēt. Pat ja ļoti, ļoti cenšas, ir tomēr bērni, kas ir vienkārši normāli. Un lielākajai daļai ir potenciāls mākslās, bet vai mums tiešām ir vajadzīgi tik daudz mākslinieki? Pārāk jau nu agri nāktos izlemt cilvēka likteni, ja pie pirmajām pazīmēm, ka viņš labi dzied - zīmogs virsū. Ja nu, kad pienāks fizikas laiks, izrādīsies, ka nākošais Einšteins ir viduvēja popzvaigznīte un fiziku nemaz i redzēt nedabūja. (Ka es skolā... Nekad nepiedošu!)
Izcils, jau pats par sevi nozīmē virs vairākuma. Nevar visi būt izcili dziedātāji. Pēc definīcijas. Visi var dziedāt, bet par izcilu tāpat uzskatīs tikai eliti.
Man tomēr liekas, ka šie ir divi dažādie jautājumi, kreatīvās domāšanas attīstīšana un talantu attīstīšana, abi ir adresējami šīs pašas organizatoriskās sistēmas ietvaros. Ko tiešām varētu mainīt ir pašu skolotāju uztvere par attīstību. Lai tā nav tikai iemācīšanāš, kas ir pareizi.
Varbūt bez kārtējās sistēmas demolēšanas, bez labāka piedāvajuma, vajadzētu uzlabot skolotāju situāciju lai būtu motivācija būt labam? Varbūt tomēr jāuzlabo metodes? Un es pieļauju, ka viņš to arī domā. Varbūt paspruka čalim revolucionārs purkšķis. Piedošu. Šoreiz... :P