| 31. Aug 2007 @ 11:14 Alkoholisms. |
|---|
Visu es noslīcinu alkoholā. Savu dzīvi un sapņus. Kad es biju maza, tad laikam mans jūtīgums izpaudās visvairāk. Ir cilvēki, kas var panest daudz, bet ne es. Kad man pateica kādu sliktāku vārdu, es uzreiz sāku raudāt. Es malu savu aizvainojumu sevī vēl ļoti ilgi, nekad nespēju neko aizmirst. Ar laiku es to aizvietoju ar naidu savā sirdī. Naidu pret pasauli, kas ik dienas vēlējās man nodarīt pāri. Domās par to, vai sāpēm tiešām nekad nepiemāls gals. Mani nepiepildītie sapņi, slimības, vecāku šķiršanās un visbeidzot nelaimīgā mīlestība. Tas viss kopā veido tādu dziļu sāpju miklsi un alkohols reizēm palīdz to atvieglot. Visbeidzot es raudāju pie viņas gultas un dziedāju: "Celies meitiņa, mana sirsniņa..". Bet viņa bija auksta kā ledus un nekustējās.
To mirkli es neaizmirsīšu nekad. |
