slepenaamaasa
slepenaamaasa
- Kaķītis nezina, ko darīt
- 11/9/19 08:11 pm
- Vakar satiku puisi, ar ko tikkos kādus pāris mēnešus pirms maza laiciņa. Tikāmies vienkārši, lai parunātu, bet vienai lietai vedot pie citas, šķīrāmies tikai no rīta. Prāts pat nav satrakojies dzīvnieks, vienkārši traki apmulsis.
Vai es vēl viņam uzticos?
Vai es uzticos sev?
Vai viņš ir īstais, vai vismaz gana īsts, lai mums kopā kaut kas sanāktu?
Vai man tas viss uzreiz ir jāzina?
Vai man to vajag?
Ko es daru?
-
0 commentsLeave a comment
- 11/8/19 08:43 am
- Nekad īsti neesmu bijusi smaržu cilvēks. Vispirms jau tāpēc, ka uzaugot mums bija maz naudas. Iespējams, tā pieradu, ka smaržoties šķita pretdabiski. Tās dažas reizes, kad man ir bijis kāds smaržūdens, šķitis ļoti mulsinoši, cik ātri tās apnīk un cik bezcerīgi atrast aromātu, ar ko varu sadzīvot. Es neesmu ne salda, ne smaga, ne vējaina, ne muskusīga, kā gan man var derēt viena smarža? 😀
Tagad liekas vēl absurdāk smaržoties - aromāts taču ir gan manam šampūnam, gan ziepēm, krēmiem, dezodorantam, lūpu balzāmam! Jau tā tur droši vien sanāk tāds kokteilis, ka dabas bērns ar jūtīgāku degunu varētu apreibt - kam man pūst vēl vienu, agresīvāku kārtu tam virsū?!
Tomēr mans kaķis smaržo pēc māsas smaržām, mana šalle darba skapī pievilkusies ar vismazāk mīļās kolēģes omīgi muskusīgo, "dārgi kārtīgo vai kārtīgi dārgo" gan jau, ka Stockmann trakajās dienās pirkto odieri, par kuru, es varu SADERĒT, viņai būtu pusstundu ilgs, neciešami skaļš stāsts. Ja ne smaržas, tad kaut kādu neitralizētāju man pilnīgi noteikti gribas. Tik riebīgi, ka citi cilvēki staigā kā kaut kāds smaržu mēris un aplipina tevi ar savām apšaubāmajām izvēlēm!
-
0 commentsLeave a comment
- 11/6/19 10:03 pm
- Baigi interesanti: man no tumsas ir bail tikai dažos retos sapņos. Attaisot acis, visas bailes pazūd.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/3/19 09:56 pm
- Baigi bēdīgi pēdējās dienās. Liekas, ka neko nevaru, nekam nederu un nevienam nepatīku.
-
3 commentsLeave a comment
- Atkarības patiesā seja
- 10/28/19 10:40 pm
- Krīzes ir kā draugi, kuri tevi tik labi un ilgi pazīst, ka tad, kad vajadzīgs, atklāti un pat skarbi pateiks acīs patiesību. Šobrīd tāda ir mani apciemojusi. Tā nav melodramatiska un histēriska, kādas tās mēdza būt agrāk. Tā ir izmisīga, tieša, kaunpilna, bailīga un atbrīvojoša.
Garas, nogurušas pastaigas un vēl garākas dienas beigās vairāki slēdži noklikšķēja, lai izgaismotu to, kas ar mani notiek. Es esmu atkarīga. Es neesmu obsesīvi, bet gan impulsīvi kompulsīva. Es mēdzu pārēsties līdz līmenim, kad man šķiet reāli, ka varētu pārsprāgt kuņģis. Gandrīz vienmēr (atkal, un atkal, un atkal) tērēju naudu pāri saviem līdzekļiem. Kasu galvu līdz asinīm, ādas plēksnēm birstot ap mani kā sniegavētrai. Mani ienadži regulāri ir strutaini un iekaisuši, jo esmu tos noplēsusi, tad turpinājusi knibināt. Man visu laiku kaut kas ir jādara, tāpēc vienmēr aizeju gulēt par vēlu un pieceļoties jūtos pavisam nožēlojami.
Šķiet, šis saslēdzās, kad dzirdēju (vai tikai tā nebija tā pati sērija par LSD), ka depresija pēc savas būtības arī ir atkarība. Tās ir domas, kas atkārtojas atkal un atkal, metot nebeidzamus lokus pa vienu un to pašu maršrutu, līdz nokļūt citur šķiet gandrīz neiespējami.
Esmu vairījusies no narkotikām un alkohola, kafijas un cigaretēm, tikai lai vienā brīdī atklātu, ka problēma nav substancē, ar kuru aizbāz savu kaucošo tukšumu. Šķiet, ka to vienmēr zināju par tēti, bet sevī nemanīju. Es ēdu vientulību, pērku prieku un sajūtas, un vērtību, kasu trauksmi un mazgāju savu kaunu. Manī ir tukšums kā liela, doba, tumša ala, un tajā tukšumā stāv meitene, kas stāsta stāstus. "Es esmu slima," viņa saka. "Es negribu, lai mani glābj," viņa saka, "bet gribu, lai mani žēlo," viņa neatzīst skaļi. Atkal un atkal viņa stāsta par slimību, nāvi un cīnīšanos, diedelējot uzmanību. Bet tumsa nemazinās, ir drēgni un vienmuļi, un tukši, un šķiet, ka neviens nedzird, neviens neklausās. Tāpēc viņa turpina stāstīt. Varbūt kāds viņu ieraudzīs. Varbūt kāds sadzirdēs.
Visskaļāk tas notiek iedomu sarunās, bet esmu droša, ka apkārtējie šo instinktīvi nojauš. Šodien es beidzot viņu ieraudzīju un sadzirdēju, un spēju pati pažēlot - ne kā mazo, nevarīgo diedelnieku nabadziņu, bet kā vientuļu, bēdīgu bērnu turot lielu smagumu. Es redzu, kas ar mani notiek.
Šķiet, ka esmu gatava pamēģināt CBT. Vairs nebaidos, ka terapeite varētu no manis atteikties, ja kādu laiku pamēģinu kādu vai kaut ko citu. Krīzes vienmēr parāda lēmumus, kurus vajadzējis pieņemt jau kādu laiku, un tām līdzi nākošās bailes dod drosmi beidzot tos realizēt.
-
0 commentsLeave a comment
- 10/25/19 11:41 pm
- S: Tu neplāno palikt neciešama uz pusaudža gadiem?
M: Nez
S: Ja Tu paliksi neciešama, es tevi tāpat mīlēšu.
M: ...
S: Tāpat kā L. Viņa gandrīz visu laiku ir neciešama, bet es viņu ļoti mīlu.
S,M: Hahahhahahhahahah
-
0 commentsLeave a comment
- Viss ir labi, nekas nav labi
- 10/23/19 12:48 am
- Pavadīju apmēram nedēļu pavisam bēdīgā stāvoklī. Negāju laukā no mājas. Gulēju, gulēju, gulēju pēc darba, naktīs, visas brīvdienas (gulēt, pamosties, paēst, gulēt, mans rekords bija 18 h). Ķermenis bija kļuvis smags. Gribējās aprīt universu par spīti savai speciālajai diētai, kas savukārt atkal lika man domāt, ka miršu ātrāk kā vēlāk un pati vien būšu pie tā vainīga. "Muļķe, muļķe, muļķe!", "es gribu nomirt" un fantāzijas par sevis saduršanu ar lielu, asu, biezu nazi. Smags, lēns ķermenis, apātisks skatiens, nekam nav jēgas, visi ir stulbi, man neviena nav, lamuvārdi manā galvā pret cilvēkiem, kuri neprot lietot tramvaju, iet pa ielu, stāvēt rindā.
Tad vakar mazliet pastrādāju pie īsa ceļojuma organizēšanas, šodien labi dziedāju korī (diriģentes vārdi, bet es piekrītu), Wise Man's Fear sāk palikt riktīgi aizraujoša un izrādās, ka Patriks Rothfuss bija vēl vairāk apmaldījies pirms Kingkiller Chronicles nekā es. Un viss šķiet lieliski. Un es sev atkal liekos vētrīga. Un man liekas, ka visu varu. Viss būs. Ir. Baigi labi. Rozes un hiacintes. Peachy.
-
4 commentsLeave a comment
- LSD trials
- 10/19/19 12:09 am
- Kopš noskatījos sēriju par LSD Netflix "The Mind, Explained", jūtu, kā mana attieksme lēnām, bet noteikti stūrē projām no ierastā. Šodien pačekoju LSD Trials iespējas, un pārsteigta atklāju, ka šobrīd to aktīvi testē ne tikai US, kā biju domājusi, bet arī vairākās vietās Eiropā.
Gribas nomirt un piedzimt no jauna. Viss, kas es esmu, ko jūtu un par sevi domāju šķiet tik nonēsāts un vairs nelietojams. Vienlaikus tik ierasts, ka grūti izkāpt no sliedes un sākt izpētīt citus ceļus. Es braucu pa mirušiem domu maršrutiem un netieku ārā. Terapija velkas jau gadiem, ilgiem un lēniem, un tik ļoti mazauglīgiem. Es gribu to svaigo sniegu, jaunās sliedes un neironu ceļus.
-
7 commentsLeave a comment
- 10/19/19 12:03 am
- Šodien atbraucu mājās pēc darba, nolikos pagulēt un pamodos pēc 6 stundām. Redzēju skaistu sapni, kurā pāri kalniem un lejām savās bērnības mājās braucot domāju par dzīvi un secināju, ka ir tik muļķīgi tiekties pēc mērķiem. Ja es nekas neesmu (nekas konkrēts un nemainīgs jebkurā gadījumā), tad kas tieši tiecas pēc tiem mērķiem. Viss ir tagad, es domāju, skatoties uz saules un krāsainu lapu pielietu pļavu. Viss ir tagad un tik sasodīti skaisti. Cik labi būt brīvam no visa pārējā.
-
0 commentsLeave a comment
- Ignorē, kamēr pāriet
- 10/12/19 01:06 pm
- Esmu oficiāli gatava atmest savu "ignorē, kamēr pāriet" (vai paliek tik slikti, ka vairs nav iespējams ignorēt) veselības uzturēšanas politiku.
Mans ķermenis no šīs ignorēšanas burtiski jūk pa sastāvdaļām.
Piektdien aizgāju pie tā trakā dežūrārsta centrā, viņš atteicās kaut ko ar mani darīt un aizsūtīja pie speciālista. Kaut kā ļoti paveicās, ka gan speciālists, gan analīžu laboratorija bija turpat uz vietas, tā nu man vienā dienā radās iespēja uzzināt, cik dziļā dibenā esmu sevi ievedusi. Man ir vai nu gastrīts, vai kas, cerams, maigāks, kas apdedzinājis rīkli, un tāpēc man jau kādu mēnesi (!) ir grūtāk elpot nekā parasti, no rītiem spiež paribē un pēdējā laikā ir tik nelabi, ka vairs īsti negribas/nevaru ieēst. Organismā gandrīz pilnībā beidzies dzelzs un tas nolādētais D vitamīns (tieši nafig es visu vasaru staigāju saulē?!). Vēl flirtēju ar "šis jau nav nemaz tik traki, moš varu vismaz daļu ignorēt", kad vakar, no pārguruma tizlā pozā izslēgusies dīvānā darba dienas vidū (jo priekšniece mani aizsūtīja mājās un ieteica reizi nedēļā strādāt attālināti nevis tāpēc, ka es beidzot saņēmos pajautāt, bet tāpēc, ka nereāli slikti izskatos), samežģīju sprandu. Long story short, cietu sāpes līdz palika tik nelabi, ka bija jāvemj, ar Boltu kkā tiku līdz aptiekai, dabūju pretsāpju zāles un lēnām čāpoju mājās, kamēr sāpes bija pārgājušas un +/- skaidri jutu, ka nepievemšu otro Boltu. Puncis galīgi nav man par visu šo pateicīgs un ļoti nelabprāt pieņēma brokastis.
Fuck.
Neesiet tik dumji kā es.
-
1 commentLeave a comment
- Es esmu opis?
- 10/10/19 10:50 am
- Pēdējā laikā aizvien vairāk cīnos ne tikai ar aiziešanu kaut kur tā vietā, lai pagulētu, bet arī ar palikšanu nomodā darbā. Esmu sākusi katru dienu gulēt savā krēslā tik dziļā miegā, ka pamanos sapņot. Pagaidām izdodas sevi pamodināt pie pirmās nopietnās šņākšanas. Kad nesnauduļoju, man ir izmisīgi nomoda sapņi par būšanu mājās, gultā, zem sedziņas. UN esmu sākusi ne tikai laicīgi iet gulēt, bet vienu vakaru pat aizmigu 19.00, lai pamostos tikai 7.30 no rīta.
Tagad es tā domāju - nez kāds bija opja noslēpums. Vai viņš pie sava rakstāmgalda visu laiku snauduļoja, jo bija slims? Pēdējos desmit viņa dzīves gadus opim bija vēzis, bet vai gadījumā nebija tā, ka viņš snauduļoja arī pirms tam? Vai tas bija tāpēc, ka opis nebija atradis savu vietu zem saules un nejutās ieinteresēts palikt nomodā?
Vai es esmu mans opis?
-
0 commentsLeave a comment
- Svētki
- 10/9/19 09:47 pm
- Šovakar man ir svētki, tāpēc sēžu ar Mežezeru un rakstu šo, jo Homebound teica, ka viņai pietrūkst manas klabes.
Viss pa jaunam, bet arī ļoti pa vecam. Ļoti nopietni strādāju ar sevi. Līdzīgi kā pagājušajā gadā man bija GANA, ABSOLŪTI PIETIEKAMI UN TĀ TAS NEVAR TURPINĀTIES!!! justies tik slikti, ka fiziski nevaru savākties, tagad man ir gana garīgi, tāpēc esmu nolēmusi [CRUSH THIS!] sakaut savus paternus, saprast tos, izsāpēt sāpes, līdz vientulība pāri mežiem un kalniem izskanējusi visgarākajā kaucienā, un es attopos atkal kā cilvēks, nevis vientuļa, pazudusi vilcene dziļi tumšā, aukstā, miglainā mežā.
Par spīti skepsei, šovakar pastrādāju ar EBT jeb bungošanu, un atkal bija sajūta, ka iespaidīgā ātrumā lidoju kosmosā. Sāku ar apjukumu par to, ko īsti jūtu un kā vēlos turpināt attiecības, kurās šobrīd esmu (bet neesmu, jo mēs tikai nesen sākām. bet esmu, jo patiesībā tie ir gana daudz randiņi man, pāris mēneši un daudz un dažādu sajūtu). Cauri disociācijai (reibst galva, miglojas redze, nelabi, gribas par katru cenu uzvārīt tēju, aizmigt vai kā citādi tikt prom!) cīnījos tālāk, sajūtas mainījās, līdz attapos, ka atkal stāvu tieši tajā pašā vietā, kur vienmēr, kad mēģinu veidot attiecības. Vietā, kurā nekad nekas nemainās. Cilvēki un situācijas ir mana scenogrāfija, kura nemanot atkal un atkal izveidojas identiska, lai es varētu izspēlēt to pašu veco lugu par vientulību. Man vienlaikus ir kauns un vainas apziņa, ka iesaistītajiem cilvēkiem vienmēr ir jāgaida un jābūt kopā ar mani sarežģījumos jau no paša sākuma, sarūgtinājums, ka visu laiku nesanāk, žēl sevis par spiedienu, kuru izjūtu, lai attiecības sanāktu, nenormāli pretīga dejavu sajūta, ka viss visu laiku atkārtojas un tie cilvēki pat kaut kādā ziņā nešķiet īsti, tikai butaforijas manā iekšējā teātrī...
Tad es nonāku pašos dziļumos. Tur ir bēdas un tukšuma sajūta par to, ka, attiecībām neizdodoties, vienmēr palieku viena, tukša, pamesta. Terapeite teica, ka šīs sajūtas, visticamāk, radušās vēl pirms apzinātā vecuma, pirms man bija ~ divi gadi. Kaut kā jāpārpeld tas smagais, aukstais, tumsas pielietais plašums. Ir ļoti smagi, kad tur nonāku. Es tur esmu maza, un man tik ļoti sāp. Ir grūti nošķirt sevi pieaugušu, te sēdošu, sparīgu un spēcīgu no tā mazā, pamestā ķipara. Es jūtos kā viņa. Es nejūtu atšķirību, tikai zinu, ka tāda eksistē.
Bet lūk, ko es Jums teikšu. Pietiek. PIE-TIEK! Ja es kaut kas esmu, tad tā ir nepacietīga, neizmērojami spēcīga un gudra cīnītāja, un, kad es saku pietiek, tad es to arī domāju. Es ar šo cīnīšos, un es tikšu galā! Tas notiek. Es eju cauri ļoti smagām sajūtām, man tas ir jāatzīst gan sev, gan pasaulei, bet es cīnos! Es veltu laiku miegam, elpošanas vingrinājumiem, un pat fakin bungoju, ja Jūs (terapeite) tā vēlaties! Es darīšu visu, lai beidzot tiktu ar to galā. (Mierā. Skaidrībā. Es zinu, ka nevar tikt vaļā no sevis.)
Varbūt Jūs zināt kādu labu karotāju saucienu?
-
4 commentsLeave a comment
- 9/18/19 09:55 pm
- Man ir tendence turēt pie sevis cilvēkus, kuri pret mani nav labi. Vai ar kuriem nejūtos īsti labi un viegli.
Kaut kādā brīdī pat šiem cilvēkiem apnīk tas, cik cieši es turos, un viņi pamazām attālinās.
Tajā brīdī ir tik ļoti bail, ka neesmu gana laba pat tādām attiecībām. Vispār nekādām.
Bet es zinu, ka ir labi saraut disfunkcionālas saites. Saraut vai pārtraukt, lai vēlāk atsāktu veselīgāk.
Žēl tikai, ka tas notiek ģimenes ietvaros. Ģimene vienmēr šķitusi svēta lieta, bet kopš vecmammas nāves katrs gabaliņš aizlidojis citā virzienā. Tagad arī mazā māsa grib dzīvot atsevišķi. Izrādās, ka kopā esam meklējušas dzīvokli tikai tāpēc, ka viņa tad nevarēja atļauties dzīvot viena. Tagad to īsti nevaru es, bet viņai vienalga.
Mans pirmais instinkts bija uzstāt uz to, ka noruna ir noruna, bet droši vien ir laiks laist vaļā. Visu, visus laist vaļā un palikt pie sevis. Tās ir vienīgās attiecības, kuras es patiešām varu uzlabot.
-
1 commentLeave a comment
- 9/18/19 08:39 pm
- (P)iekritu uzrakstīt divus rakstus un gandrīz uzreiz nožēloju. Pie pirmās intervijas nosolījos sev nekad, NEKAD vairs šo neuzņemties - tas nav tās naudas vērts. Pie otrās beidzot atradu aplikāciju, kas normāli ieraksta telefonsarunu, un varu transkribēt gandrīz tikai vienreiz un uzreiz klausoties sarunu.
Es izbaudu to procesu patiesībā. Man pietrūkst rakstīšanas un komunicēšanas ar cilvēkiem, izzinot gan konkrētas tēmas, gan veidu, kādā cilvēki runā, kā viņi jūtas par sevi runājot, kā es spēju atrast ar viņiem kontaktu. Atšķirībā no dziedāšanas un dejošanas, un pat mana šībrīža pamatdarba es arī saprotu, ko daru, kas man jādara un kad man kaut kas sanāk. Man ir zināmi darbarīki, viss nav jāmēģina izdarīt ar ceļmalā atrastu akmeni. :D
Jebkurā gadījumā - ja kāds pazīst sliktu telefonsarunu ierakstīšanas aplikāciju sāpes, iesaku callU. Vismaz manam androidam darbojas ideāli.
-
0 commentsLeave a comment
- Šis ir aizraujoši!
- 9/16/19 09:39 pm
- Es vēl aizvien esmu absolūti clueless par savu mīlas dzīvi, toties mans vokālais pedagogs šodien teica, ka es varētu būt soprāns, nevis alts.
Jupis viņu rāvis, cik dzīve ir interesanta!
-
0 commentsLeave a comment