Šodien terapeite man izstāstīja tādu stāstu:
Viņa bija bijusi ar kādu vīrieti uz kādiem pieciem randiņiem, un viņi bija norunājuši tikties atkal. Kad viņš zvanīja un jautāja, cikos viņi tajā vakarā varētu tikties, viņa atbildējusi, ka šovakar tomēr negrib. Viņš palicis dusmīgs un aizsvilies, kaut ko sarunājis, un pēc tā zvana N šķita, ka viss - arī šis čalis ir viens no vecās disfunkcionālo attiecību sērijas, un droši vien būs jānoraksta visas tās tikšanās reizes. Vēlāk tajā vakarā viņš piezvanīja, atvainojās, ka tā aizsvilies. Viņš ļoti gribējis N satikt un vilšanos acīmredzot nomainīja aizstāvēšanās/aizsvilšanās. Jebkurā gadījumā, viņš pats saprata, ka reaģējis neadekvāti un uzņēmās par to atbildību. Tas čalis tagad ir viņas vīrs.
Es mēdzu satikt cilvēkus, kuri ar kaut ko savā uzvedībā manī viegli, ātri un samērā nemanāmi izraisa pagātnes reakciju - es esmu atbildīga par citu jūtām, parādā, ja izturas pret mani labi, es varu un ir mans pienākums citus piepidīt, padarīt laimīgus, glābt, esot mīļai un ērtai, kad tas viņiem vajadzīgs.
Kad N šodien pajautāja, kā viņi (čaļi, ar kuriem man ir atraidīšanas patterns) man lika justies, ko viņi man deva, kā un ar ko viņi "mani piepildīja", es biju mazliet pārsteigta apzināties, ka ar tiem cilvēkiem jutos atsvešināta, garlaikota vai pat tā, ka man jāiekaro "nejauka zēna" uzmanība. Tikai es to laikā nepamanīju, jo viņi it kā bija jauki un es jutos vajadzīga. Tomēr tā bija atkarīgi (codependent jeb needy kā saka N) jauka uzmanība. Pielipšana. Robežu pazaudēšana tuvības komforta un vairāk vai mazāk bērna lomai piederīga mierinājuma vārdā.
Dažādu iemeslu dēļ es to uzreiz nespēju piefiksēt, tomēr manī (vēlāk, tad aizvien agrāk) cēlās grūti izskaidrojama panika. Meklējot tai izskaidrojumu, es to atradu viņu zodos, degunos, sejas audos, garumos, platumos, intelekta līmeņos, interesēs un ieradumos, ko bija iespējams virspusēji pamanīt un identificēt kā man neatbilstošus, nepiemērotus, nesimpātiskus. Patiesībā es sevi sargāju no pagātnes.
Man bija vecāki, kuri bija jāglābj. Man un bieži arī viņiem bija iespaids, ka tas ir manā varā. Es jūtos daļēji atbildīga par tēta nāvi (tāpat kā jutos par viņa dzīvi) un visai atbildīga par to, ka mammai iet tik grūti. Man nebija, kas mani uzkalusa, par mani interesējas, palīdz un mierina, mīl, es biju viena, turklāt apkrāvusies ar iluzoru atbildības sajūtu. Man nebija vecāku, jo viņi paši vēl nebija pieauguši, un tajā ir milzīgas zaudējuma, vientulības un pamestības sajūtas.
Tagad, kad man vairs patiesībā nav sevi jāsargā, kad esmu drošībā, kad augu (un jau esmu izaugusi!) par siltu, interesantu, mīlošu cilvēku, es zinu, ka vaina nav manā nespējā būt tuvu citiem (vai savādāk man tik ļoti rūpētu viņu jūtas, vai es spētu viņus tik skaidri ieraudzīt un sajust?), manā seklumā (jo tad es nekad nebūtu iemīlējusies Mākonī, uzturējusi ar viņu tuvas, mīlošas attiecības un (pret savu gribu!) brīžiem jutusi romantisku un seksuālu pieķeršanos pat viņa gender fluid, bi-on-the-side-of-gay esībā; es nebūtu arī iemīlējusies Zakā - tinderī es toč viņu aizsvaipotu pa kreisi).
Es esmu spējīga mīlēt. Esmu ļoti, ļoti sāpināta, mani gabali mētājas visur kur, un varbūt vēl ilgi būs tie jālasa, pirms atradīšu sevi, piemērotu partneri, īsto darbu, vairāk jēgas dzīvē, bet esmu uz pareizā ceļa. Būt par pieaugušo ir dāvana, varbūt pat privilēģija. Esmu no visas sirds pateicīga, ka kaut kā esmu nonākusi ceļā uz to. Un patiesībā es jau jūtos gluži labi.