July 1st, 2020

• 7/1/20 01:10 am
• Svētdien aizmirsu jūrmalā savu dāvināto, skaistāko peldkostīmu, kāds man bijis kopš bērnības rozīgi oranžā Flintstonu bikini. Tam sasienamo aukliņu galā bija mazi zeltaini gliemežvāki, kas klusiņām zvanīja, kad kustējos. Atcerējos par peldkostīmu tikai vakar, kad gribēju izmazgāt pludmales dvieli. Šodien aizbraucu uz jūru, cerot to atgūt. Miskastē bija izmests mans dvielis, bet peldkostīmu kāds bija pievācis. Reti pieķeros lietām, bet šis man lika tiešām vilties.
  
  Tomēr jūra šodien bija līdz sāpēm skaista. Dunoša, silta, gliemežvāku viļņiem iezīmējot ūdens pēdas smiltīs. Likās, ka tā šodien bija vairāk jūra nekā parasti. Klaiņoju gar krastu, dziedāju dziesmiņas, un savus līdzpaņemtos maisiņus slapju kāju gadījumam izlietoju, salasot pludmalē izmētātos atkritumus. Pludmalē bija tikvien kā kaitotāju bariņš krāsainā telšu apmetnē un pāris mazu cilvēku bariņu. Kāds mīlīgs, melns šunelis pavadā uz mani rēja, un man tas šķita pavisam smieklīgi. Ja man būtu bijis peldkostīms un dvielis nebūtu miskastē, būtu aizgājusi nopeldēties siltajos viļņos. Ejot projām spīdēja saule, viss bija pilns jauniem kontrastiem, un es apsolījos atgriezties vēlreiz.
  
  Braucot vilcienā jutos pilnīgi atvērta. Jutu, nevis redzēju, bet patiešām jutu priedes, grafitī uz sienām, izbaudīju vecos staciju namiņus ar glītajiem uzrakstiem, pat cilvēki likās skaisti. Mazliet paraudāju. Palasīju. Jutos pasargāta savā jūtīgumā un mīkstajā džemperī. Pavisam pie mājām redzēju milzīgus rožainus mākoņus, kuros ietiecās varavīksne. Domāju par to, ka man šajā pasaulē jāatrod nodarbošanās, kas tuvāka manai būtībai, vai arī es turpināšu nīkt tāpat kā līdz šim, tikai naktīs un atvaļinājumos atkal sajūtoties dzīva.
• 2 commentsLeave a comment