March 26th, 2020

• 3/26/20 03:01 am
• Esmu ilgi bijusi pavisam apdzisusi. Šķiet, ka tagad zinu, ko darīt. Man ir pavisam ļoti bail, bet vienlaikus prieks, ka izaicinot un varbūt iznīcinot daļu sevis atgūšu spēju sajust dzīvi svaigi.
  
  Nesen sapratu, ka labprāt dzīvotu pavisam ilgi, ja tā sanāktu. Labprāt dzīvotu ar to ikdienišķo sajūtu, ka viss nav jāpaspēj šodien vai šogad, ka visam savs laiks, nav obligāti jāsteidzas, baidoties, ka nāve mani uzvarēs. Tāpat jau uzvarēs. Bet tam nevajadzētu būt visu domu centram.
  
  Turklāt tā vietā, lai pārdzīvotu par to, ka nezinu dzīves jēgu, ka citi mierīgi staigā apkārt, kamēr it visur ir šis neatrisinātais jautājums, kas uz mani kliedz, es varētu to meklēt. Savējo. Varbūt ne dzīves jēgu, bet jēgu dzīvošanā. Ja es kaut ko līdz šim esmu iemācījusies, tad tas ir pareizi uzdota jautājuma spēks.
• 1 commentLeave a comment

• 3/26/20 11:21 pm
• Kaut kā izdevās saņemties iziet pastaigāties. Nakts gaiss smaržoja brīnumskaisti - pēc pavasara, noslēpumiem un iemīlēšanās. Visur pilns ar pagājušo pastaigu rēgiem, saviļņojumu no senām randiņpastaigām, pirmajiem skūpstiem, pirmo tikšanos vietām. Pa ceļam domas sijājas izplatījumā, bet visi kunkuļi paliek manī. Gribētos, lai to domu uz kādu brīdi nebūtu. Lai kāds brīdis būtu pavisam, 100% jauns un svaigs, bez visiem "ka bija" un "kā būs", un "kā man gribētos" un "es esmu tas un šis un vēl kaut kas".
  
  Redzēju divus neticami priecīgus suņus. Pirmais, mani pamanījis, skrēja pretī ar lielu prieku, mēs abi viens otram smaidījām, viņš izskatījās pēc mīkstās mantiņas, varbūt, ka es arī. Otrs bija pavisam mazs takšelis, vē kucēns. Visa viņa būtība, šķiet, trīcēja priecīgā satraukumā.
  
  Es varu te būt.
• 0 commentsLeave a comment