- 1/12/20 02:50 am
- Vetārste pateica, ka minkai varbūt pat vēl ir gads, ko dzīvot, un puse manas tumsas izplēnēja. Var gaiši atvadīties, ja tas ir lēnāk, ne tik pēkšņi. Kārtīgi, metodiski dodu viņai brokastis un vakariņas ar zāļu pulverīti, katru dienu vairrākkārt pasaku "paldies" un "es tevi mīlu", un "es esmu tik priecīga, ka tu tik ilgi esi bijusi ar mums". Paraudu. Spēlējamies. Katrā istabā ir pa kastei, ko viņa tik ļoti mīl. Viņa lec tajās iekšā uz galvas un uzskata, ka kļūst neredzama līdz ar to brīdi.
Ir bijis par daudz nāves pēdējos gados. Ir tā, kā "Wild" raksta Cheryl Strayed: "I felt myself splitting in two. There was the woman I was before my mom died and the one I was now, my old life sitting on the surface of me like a bruise." Šo dalīšanos tik labi pazīstu no laikiem, kad nomira L. Atbraucot atpakaļ no vietas, kur bijām kopā, vairs nejutu piederību ne šai valstij, ne augstskolai, ar kuru pirms tam tik ļoti identificējos, ne saviem draugiem, mājām. Atgriežoties savā bērnības dienu istabā, pusi no iepriekš tik svarīgajām lietām sadedzināju vai izmetu neizpratnē, kāpēc vispār esmu glabājusi. Pa gadiem esmu sadalījusies tik daudz reižu, ka jau sen vairs nepastāv tādas vienotas es, tikai ķermenis, kas tur kopā gabalus no cilvēka, kura vairs nav. Un visu to laiku esmu centusies būt normāla, kā parasti, turpināt, lai gan turpinājuma nav un nevar būt kaut kam, kā vairs nav. Var tikai sākt no jauna.
-
1 commentLeave a comment
- 1/12/20 11:55 pm
- Kopš man pirms aptuveni pusotra mēneša diagnosticēja gastrītu, esmu ļoti mainījusi ēšanas paradumus. Vairs vispār nedzeru kafiju, neēdu šokolādi, fast foodu, gāzētus dzērienus, alkoholu, ceptas lietas, kečupu un vēl lērumu "sāpīgo" ēdienu.
Laiku pa laikam man ļoti sagribas kaut ko ar spēcīgāku garšu vai treknāku. Pirms šī laika mans mīļākais ēdiens (jā, ēdiens!) bija maksimāli trekns putukrējums. Droši vien, ja es reizēm neuzēstu kaut ko neatļautu, neizturētu bez visām tām kaitīgajām, bet gardajām lietām. Tāpēc (un, būsim godīgi, vienkārši rakstura vājuma dēļ) laiku pa laikam apēdu kādu konču, iedzeru glāzi kolas, retāk apēdu kaut ko ceptu, un tad mans kuņģis ļoti skaidri atgādina, kāpēc tā ir slikta ideja. Šodien, piemēram, cepeškrāsnī izcepu kartupeli un burkānu olīveļļā, apēdu, un tagad man dedzina visu barības vadu līdz pat pašai augšai.
Sākumā ļoti priecājos par kafijas atmešanu, jo, tāpat kā pirms 100 gadiem ar smēķēšanu, to darīju tikai ieraduma pēc. Galīgi vairs negaršoja. Arī neprasījās. Bet tieši pašlaik man tik ļoti gribas kapučīno vai kakao ar milzīgu putukrējuma cepurīti, ka sāp ne tikai vēders, bet arī sirsniņa.
Varbūt būs jānosaka kaut kāds limits - vienu reizi nedēļā drīkstu apēst vai izdzert kaut ko riskantu.
Šis reizēm ir ārkārtīgi grūti, jo, šķiet, arī ķermenim brīžiem vajag to treknumu, enerģijas lādiņu un pāri plūstošu labsajūtu!
-
4 commentsLeave a comment