July 2nd, 2019

• Tinderis
• 7/2/19 10:28 pm
• ...ir apmēram tas pats, kas Vikipēdijas smilšu kaste. (Tur bija jāliek komats?) Tas ir vienu soli tālāk no realitātes un vienu soli tuvāk drošībai nekā iepazīšanās taustāmajā pasaulē. Es to vidi izmantoju kā lakmusa papīrīti. Kad kļūdos, kad sāp, kad ir vilšanās vai kādas citas jokainas izjūtas, saprotu, kas īsti manī notiek, ko es domāju par sevi, vīriešiem, seksu, tuvību, iepazīšanos kā tādu un ko esmu iemācījusies.
  
  Pašlaik mācos ko tādu, ko, šķiet, būtu vajadzējis darīt ar visām attiecībām jau no paša sākuma. Es eju tikai tur, kur ir patīkami. Sapratu, ka man ir tendence izvēlēties cilvēkus, ar kuriem var "strādāt", "censties", "mocīties" un "cīnīties" par attiecībām, kurās īsti nav kontakta, saderības vai vēl kaut kā būtiski nepieciešama. Es uzaugu tādā bezcerīgā vidē, kurā nebija iespējams iekarot māju sajūtu mājās, pie vecākiem. Dziļi sirdī vienmēr esmu jutusi, ka, lai ko arī darītu, mēs nekad nebūsim tuvās, mīlošās attiecībās. Ja mums (tagad jau tikai ar mammu) vispār kaut kādas attiecības ir iespējamas, tad tās ir pilnas smaga, metodiska darba, jūtu un domu apspiešanas līdz tādai pakāpei, ka gandrīz nemaz neesmu klāt. Tas viss, lai būtu attiecības vispār. Lai būtu sajūta, ka neesmu palaidusi garām iespēju, "ja nu tomēr tur kaut kas būtu varējis sanākt". Man liekas, ka pilnīgi pietiek ar vienām tādām attiecībām.
  
  Lai arī nesen apjautu, ka īstenībā ļoti gribētu draugu, varbūt pat esmu apmēram gatava un vispār diezgan nepacietīga, es tomēr varu paciesties. Neteiktu, ka neesmu izmisusi - man šķiet, ka tuvības ziņā tāda esmu bijusi jau no pirmās dzīves sekundes (varbūt būtu pareizi teikt - izslāpusi), tomēr esmu gana bieži kāpusi uz viena un tā paša grābekļa, lai beidzot saprastu, ka (un kā!) nav vērts. Kāds man tolks, piemēram, no iešanas uz randiņu ar cilvēku, ar kuru jau nav interesanti vai patīkami? Agrāk es gāju, jo "ja nu tomēr", bet nafig? Ir tik daudz citu labu, baudāmu lietu, ko darīt!
  
  Tomēr mazliet baidos, ka sevi atkal nomocīšu ar prātīgumu. Šobrīd tas notiek darbā, un ir baigi sūdīgi. Man patīk mans darbs, cilvēki, iespēja iemācīties ko jaunu, bet es tur jūtos ļoti slikti. Pēc darba man ap seju ir tik dziļas grumbas, ka neomulīgi skatīties spogulī. Naktīs pirms darba dienām nevaru aizmigt par spīti zāļu saujiņai, kam vajadzētu atnest miedziņu. Neeju prom, jo tas būtu emocionāls lēmums, mans CV jau tā izskatās psihs, šis, iespējams, ir labākais darbs, kāds man ir bijis. Sanāk, ka palieku, lai sevi it kā nesabotētu, bet vienlaicīgi zāģēju sev nost astrālā ķermeņa daļas. Varbūt tāpat ir ar aizliegumu sev impulsīvi, debīli un sāpīgi nedeitot?
  
  Man liekas, ka šis ir kariņš bez uzvarētājiem! Tikai ar iespēju censties gūt kaut kādu prieku eksplodējošas miskastes epicentrā.
  
  *Ā, nē! Vismaz darba ziņā laikam ir tā, ka uzticos tik maz un baidos tik ļoti, ka nerunāju par savām problēmām un vajadzībām. Vispār.
  
  Es spelēju dzīvi tā, it kā vienīgais gājiens būtu aiziešana. Bet tas ir bs, es tā vairs negribu, esmu vairāk pieaugusi kā tāda spēlēšana.
• 7 commentsLeave a comment