Diemžēl ir arī tā, ka caur mani plūst megadaudz citu cilvēku neprecizitāšu un novēlošanos, kas pat ar 100% motivāciju un atbildīgumu padara neiespējamu arī manu darbu izdarīt tā, kā vajag. Tā nu es tikko pārkāpu savu principu nestrādāt no mājām un vakaros, un brīvajā laikā, un paveicu kaut ko, kas citādi būtu galīgi salaists dirsā (pardon mai frenč - neizdarīts). Pat ar epizodisku strādāšanu no mājām, dīvainos laikos un sestdien nevarēšu izdarīt visu, ko būtu varējusi, ja citi strādātu akurātāk.
TĀPĒC MAN GRIBĒJĀS ŠODIEN SADAUZĪT GALDU.
Man liekas, ka šo atziņu - ka sliņķi varētu aizbildināties ar depresiju un depresija nav attaisnojums "slinkot" vai neizdarīt - esmu paņēmusi maniakāli. Heh.
Vēl man liekas, ka, iespējams, uzstādīju nepareizu jautājumu. Jautājums ir ne tikai par depresiju un vides pielāgošanu tai. Jautājumu ir daudz vairāk - kāpēc, piemēram, gandrīz jebkurā darbavietā, kurā esmu bijusi, strādāšana pēc darbalaika, lai sasniegtu mērķi, tiek uzskatīta par normu, kas neprasa attaisnojumu, bet, piemēram, ierašanās stundu vēlāk nav pieļaujama vai vismaz prasa īpašu paskaidrojumu? Viens no maniem trakajiem pagājušās nedēļas trigeriem bija tieši par to - pēc garākas darba dienas gribēju ierasties vēlāk, bet man atteica, sakot, ka tas nebūtu ok pret pārējiem kolēģiem. Es jutos galīgi sabesījusies, un man likās, ka vienīgais pamatojums ierasties vēlāk varētu būt kāda slimība, vai kas cits, kas parasti strādā kā attaisnojums (ārsts, kaut kas saplīsis, bērni utt). Citiem tādi ir samērā bieži, bet man nav bērnu, mašīnu un tādu lietu, bet savas slepenās, "tabu" lietas, jeb nepieciešamība atpūsties adekvāti, jo citādi mans čaiņiks pārāk sakarst. Tās bija tādas bezspēcīgas dusmas, apzinoties, ka šis nav godīgi. Es vienīgā todien strādāju ilgāk, pie tam apstākļos, kas bija daudz grūtāki kā parastā darba diena ofisā, bet stunda ekstra miedziņa nebūtu vienlīdzīga ar pārējiem.
Tas notrigeroja sajūtu, ka nemāku sevi aizstāvēt. Ka man kāds dara pāri (vai, būsim precīzi, apstākļi iegrozās tā, ka man ir grūti un/vai sāpīgi ar tiem tikt galā), bet tikai mani pašu var vainot pie šīm ciešanām, jo nemāku aizstāvēties.
Gandrīz sabimbājos. Vispār jau es arī darbā piecreiz dienā eju pēc bulciņām, ik pa laikam izeju no sava ķermeņa, neko nedarot, uz pāris minūtēm ieskatos personīgajā e-pastā vai kā citādi pačiloju. Tāpat it kā dara mani kolēģi, bet ir sajūta, ka, lai ņaudētu, vispirms jānoķer visas peles.