May 22nd, 2019

• Darba dienu priekšvakari
• 5/22/19 12:08 am
• Bail no miedziņa, gribas piedzīvot vairāk, nepietiek dienas. Šķiet, tas tāpēc, ka vēl īsti neesmu punktā, kurā esmu harmonijā ar pasauli. Varbūt spētu aiziet mierīgi gulēt, ja:
  • Tā veselīgi un cerīgi atkal iemīlētos (šobrīd neiespējami),
  • Atsāktu dejot un sāktu dziedāt, un tas viss būtu tik intensīvi, priecīgi un aizraujoši, ka dvēsele justos vienlaikus izpausta un sajusta (šobrīd procesā),
  • Atnāktu iedvesma vai izpratne par to, kā pabeigt kādu no iesāktajiem stāstiem vai turpināt kādu no "grāmatām" vai blogiem (šobrīd aktīvā atlikšanas procesā),
  • Būtu ar cilvēkiem, ar kuriem mīlestība vienkārši ir, plūst un mierīgi stāv uz vietas. Šobrīd esmu vietā, kurā cenšos būt klāt un mīlēt tik īsti, cik vien spēju, bet tāpat jūtos kā neīstajā novadā ieklīdis latgalis. (Šis būtu iespējams, ja es random skrullēšanas vietā zvanītu savam Mākonim!),
  • Atsāktu skriet (procesā: vajag uztaisīt īsto pleilisti, piesiet zirgasti liftam, palūgt, lai māsa mani izpļaukā no poģīša un tad palaiž man pakaļ suņus).

  
  
  Palika sevis žēl, saraudājos. Tā kā prasītos izdomāt kādu īpaši stulbu jociņu - smieties caur asarām ir pavisam cita lieta! 
• 0 commentsLeave a comment

• 5/22/19 01:56 am
• Pabesījos, nomierinājos. Tad sajutos kā stāvot blakus jūrai - pašai sev.
  
  Šķiet, ka ikdiena kļuvusi tik neiespējami haotiska, jo man vienlaikus patīk pārāk daudz lietu (un es nevaru pagaidīt!).
  
  Gribas rakstīt un dziedāt, un dejot, rūpēties par līdzcilvēkiem, lai ir brīva telpa un laiks spontanitātei, lasīt, meditēt, pateikties, daudz staigāt, skriet un pavadīt laiku ar sev tuvajiem. AĀ, un vēl izgulēties! Tas ir nākamais lielais uzdevums - saprast, vai iespējams šo visu pa gabaliņam stratēģiski iekļaut ikdienā tā, lai paliek vietas arī krāmu tirdziņa mistērijām (būsim reāli!).
  
  Jebkurā gadījumā - silta duša, klēpī murrā kaķis, patīkams satraukums par rītdienas darbīgumu un miers.
  
  *pieliec gliemežvāku pie auss
• 2 commentsLeave a comment

• 5/22/19 11:10 pm
• Terapijā runājām par manu pirms pāris nedēļām notikušo epizodi. Sajūtas, kas šķita tik intensīvas, ka atsāku apšaubīt savu psihisko veselību, viņa nosauca par ... normālām. Kad viņa paskaidroja, man vismaz viņas daļai bija jāpiekrīt. Tas, cik histēriski/stihiski es brīžiem jūtu, gan šķiet mazliet nenormāli. Tas miera trūkums. Līdzsvara zudums un iziešana no orbītas. Tas man nepatīk, to negribas normalizēt.
  
  Pieredzes, ko atceros, kad bērnībā gribēju darīt radošas vai citas interesantas lietas, ir kā sarežģīts, lielākoties destruktīvs būris. Kad krusttēvam kā mazs knariņš teicu, ka gribu būt rakstniece, viņš sāka runāt par Tolstoju un vienīgo īstumu, kas raksturīgs viņa daiļradei. Kādas mazam skuķēnam varētu būt domas, kas jebkad attaisnotu būšanu vienā universā ar Tolstoju? Kad lūdzu mammai parakstīt apliecinājumu, ka viņa piekrīt maniem basketbola treniņiem, viņa neparakstīja, jo "nav jēgas, tu tāpat to neturpināsi, visu pamet pusratā". Dīvainā kārtā viņa bija arī cilvēks, kurš atrada manus bērnības pirmos savārstījumus, jautājot vecākajai māsīcai, vai tos sarakstījusi viņa. Gan jau, ka es biju vismaz nedaudz lepna, bet kaut kāda iemesla dēļ neatceros to ar iekšēju sajūsmu. Zinu, kas tas ir ļoti klīrīgi un paštaisni, bet ko - pat no sirds domātu komplimentu nevar izteikt bez salīdzināšanas un noniecināšanas, vienkārši runājot par labās lietas būtību?
  
  Šodien dzirdēju tik daudz alternatīvu tiem skarbajiem tekstiem un sajūtai, ka kaut ko radošu (vai pat sportisku, klausieties!) drīkstu darīt tikai tad, ja sasniedzu xyz, par KAUT KO kļūstu, kas kā likums ir lielāks par mani, iespējams, lielākais, kas man vēl arī jāpārspēj. "Es tev jautāju par sapņiem, bet tu stāsti par ko citu, par mērķiem vai to, kas tev liekas iespējams, nospiežot to lidojumu jau pašā sākumā," viņa teica. Tā arī ir. Tiklīdz kaut kur manī parādās sapnis, parādās arī vilšanās, spriedze, sēras, dusmas un daudz citu grūti sagremojamu emociju, jo es šo sapni pārāk ātri pārkonvertēju pienākumā. Pienākumu pašvērtībā.
  
  Gandrīz vienmēr pārsteidz mierinošie vārdi, kas viņai atrodas. Pārsteigta, iedomājoties, ka varbūt kaut kur pasaulē ir bērni, kam tādas lietas teiktas. Un bēdīga. Un dusmīga. Un vīlusies. Tā brīvā, siltā, drošā sajūta - kāpēc man tās nebija!? Viņa teica, ka šī sevis žmiegšana var atlaisties, tikai atbrīvojot dusmas. Agrāk bija tik ļoti bail sērot un bēdāties. Tagad līdzīgi ir ar dusmām. Ko es ar tām iesākšu? Kur likšu? Kur paliek dusmas bez adresāta un ar notecējušu termiņu? Un - pats galvenais - vai tās nepārvērtīsies paliekošā rūgtumā?
  
  Mēs esam ceļojumā. Es priecājos, ka paliku, ka runājām par manu vilšanos, ka vienu no retajām reizēm pagaidīju un paskatījos, kas būs. Jūtos tik droši terapijā - gan kā telpā ar konkrētu cilvēku, gan visā procesā kopumā.
• 2 commentsLeave a comment