February 19th, 2019

• Te notiek kaut kas cits
• 2/19/19 11:39 pm
• Terapijā ir tāda hipotēze - ja pret kaut ko ikdienišķu ir neadekvātas intensitātes emocijas, visticamāk tās nav par to situāciju, bet par kaut ko neizsāpētu pagātnē. Vairākas reizes terapijā šīs hipotēzes sakarā bijuši tik milzīgi aha! momenti, ka vienam un tam pašam paziņam, ar ko runājam pāris reizes gadā, divas reizes esmu pateikusi, ka tikko sapratu universu. Pirmo biju aizmirsusi, bet viņš atcerējās.
  
  Jebkurā gadījumā, tieši šobrīd kaut kas tāds notiek. Pirms pāris dienām izlēmu patestēt, vai esmu atkal gatava mēģināt ar kādu satikties, māku novilkt robežas un neeju eipšitā, tuvojoties citiem. Piereģistrējos Tinderī (es zinu - facepalm! Bet reālajā dzīvē man ir vēl grūtāk un nedrošāk šo testēt.). Satiku trīs tiešām patīkamus cilvēkus, parunājām, un es ļoti ātri jutu, ka eju nopietnā sviestā. Es pat nevaru aprakstīt, cik tumša vieta tā ir. Kā "Stranger Things" upside down varbūt.
  
  Pieklājīgi, sirsnīgi un kā pieaudzis cilvēks atvadījos no visiem trīs puišiem. Nesolīju nekādus varbūt, nedevu veltas cerības, arī nemeloju, pateicu, kā ir, novēlēju visu labāko, un visi čaļi man ļoti sakarīgi arī atbildēja. Kopumā mēs bijām runājuši maksimālais trīs dienas.
  
  Te sākas interesantākais. Es jūtu sevī diezgan neadekvāti dziļas sēras (!). Nebija vispār nekādu šaubu, ka izdarīju pareizi, bet brīdī, kad biju izdzēsusi savu profilu, bija sajūta, ka mans krūškurvis saplok, it kā iekšā pēkšņi būtu iestājies absolūts vakuums. Es tik ļoti priecājos, ka šoreiz izdzēsos pie pirmajām pazīmēm, ka jūtos slikti! Gandrīz jau aizgāju pa veco taciņu, kurā sevi aizbakstu uz randiņu, automātā daru visu, kas pēc manām domām varētu patikt tam čalim, tad pēkšņi pasūtu, mēģinu kaut kā paskaidrot čalim, kas jau ir pieķēries un nesaprot pagriezienu par 180 grādiem, un tas viss mani noved pie kārtējā nervu sabrukuma... Es to visu šoreiz neizdarīju, un manā apgriezti pozitīvajā pasaulē tas ir liels sasniegums.
  
  Vienlaikus ir ļoti dziļi, neizmērojami bēdīgi. Jūtos tik pamesta. Atstāta pasaules malā viena. Pievilta. Varbūt es būtu gribējusi, lai viņi mani pārsteidz, atrodot veidu, kā man pietuvoties, lai pietuvojas nemanāmi kā Tramīgajai Stirnai (tas ir mans indiāņu vārds), lēnām mani pieradina un uzdāvina spēju mīlēt. Atrod ceļu pie manis, kuru pati nevaru sameklēt.
  
  Tas droši vien ir stāsts par to, kā beidzās manas kā bērna attiecības ar vecākiem. Dzīvojot ar mammu, ļoti slikti sapratāmies, un viņa bija visai vardarbīga. Es solīju, ka iešu prom, bet viņa neļāva. Kādu dienu mēs viena otru bijām tā izbesījušas, ka viņa mani atlaida. "Ej arī," viņa teica. Un es aizgāju. Tāpēc, ka biju dusmīga, kādu gadu viņa no manis vienkārši izvairījās un principā nekādā veidā par mani arī nerūpējās. Atradu vēstuli, ko viņa bija rakstījusi tētim: "Ar Slepenomāsu mums nesanāca, varbūt vēl varam izlabot jaunāko bērnu." Lai gan aizgāju, jo viņa darīja pāri, viņa par mani necīnījās. Bija tā, it kā es būtu pārstājusi eksistēt, it kā viņai būtu vienalga. Man viņu vēl vajadzēja, man viņu vienmēr vajadzēja, bet es biju aizgājusi un nevarēju vairs griezties atpakaļ.
  
  Šo es pārāk labi neatceros, bet sajūtu līmenī šķiet, ka tētis mani pameta divreiz. Pirmo reizi, kad pateicu, ka nevaru viņam ilgāk palīdzēt mēģināt nebūt alkoholiķim, ka nevaru vairs neko jaunu izdomāt, ka man nesanāk. Man bija kādi padsmit gadi. Pēc tam viņš uz māju vienu pēc otras sāka vest random draudzenes un bija tā, it kā viņam būtu kaut kāda tuneļa redze, kurā vienlaikus var saturēt tikai vienu apmātības objektu. Es izgaisu. Kādā brīdī, kad man bija varbūt kādi 15-16, man bija jāaiziet no mājas, jo viena no viņām bija ievākusies ar visiem saviem bērniem, viņi zaga manas mantas, kontrolēja pulti un visu pārējo, un bija tādā kā komandā pret mani. Kad teicu tētim, ka man pazudušas vairākas mantas un atradu tās viņu skapī, viņš izlikās, ka mani nedzird. Kad aizgāju dzīvot pie vecmāmiņas, arī viņš par mani necīnījās, neatvainojās un pamazām pārtrauca mani uzturēt. Kad man nebija, ko ēst, kā tikt uz skolu, kaut kur aiziet, viņš vienmēr izturējās tā, it kā tam ar viņu nebūtu nekāda sakara. Viņam bija pārstājis rūpēt jau ļoti sen. Man ļoti paveicās, ka vēl bija dzīvi vecvecāki, blakus bija brālis, kurš vispār bija viens kārpījies no daudz agrāka vecuma un varēja palīdzēt, citi radinieki. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti nereāli man paveicās, cik ļoti tas, ka tagad esmu gudra, skaista, veselāka sieviete ar darbu un dzīvesvietu, ir ne tikai mans individuālais nopelns. Visas tās laipiņas, ko izlika cilvēki man blakus, tik ļoti palīdzēja noturēties virs ūdens un kārpīties tālāk.
  
  Bet tā pamešana vēl aizvien ļoti sāp. Pamešana un atmešana. Sajūta, ka nebiju gana īpaša un vērtīga, lai viņiem rūpētu, lai viņiem gribētos mani paturēt, par mani cīnīties. Droši vien tāpēc es atkal un atkal nostādu sevi situācijā, kurā aizeju pati (kā tad) un, skatoties pār plecu, bēdājos, ka viņi pārstāja meklēt ceļu pie manis. Man šķiet, ka šo vienkārši vajag izsāpēt. Man vajag atļaut sevī būt tai mazajai meitenei, kura zaudēja vecākus vienaldzībai. Kurai šausmīgi gribas būt tajās attiecībās, bet pilnībā salūzis uzticēšanās mehānisms.
  
  Vēl es ļoti lepojos ar to, ka šo hipotēzi izmantot tagad protu pati.
• 25 commentsLeave a comment