January 27th, 2019

• 1/27/19 01:20 am
• Klusām kūņojos ārā no sava purva. Atklāju remdenu dušu burvību. Tās atvēsina ķermeni tāpat kā Gymnopedie atvēsina prātu. Ienes mieru un skaidrību.
  
  Pirms gandrīz diviem gadiem sev apsolīju, ka "salabošu" sevi terapijā, kārtīgi sagatavošos un tad braukšu maģistros uz foršu vietu studēt savu sapņu profesiju. Dejošu, kad būs vairāk naudas. Dziedāšu, kad būs vairāk laika. Spēlēšu klavieres nākamajā dzīvē, kad atkal būšu bērns. Nesen sapnī pēc dzirdes atmiņas neveikli, bet gana atpazīstami spēlēju to pašu skaņdarbu, pārsteigumā priecājos par savu 'absolūto' dzirdi un pamostoties manī kas bija mainījies. Esmu mēģinājusi, no visas sirds centusies gandrīz divus plānotos gadus dzīvot pagaidu režīmā, kas mani skumdina, smacē un pazudina par spīti progresam. Es neesmu te laimīga. Ja man nesanāks darīt izsapņoto, tad labāk esmu nelaimīga to mēģinot, nevis atliekot. Sāku domāt par iespējām turpināt sevi labot veidos, kas tik ļoti neierobežo.
  
  Kad lēmums ir noticis (jo es to nepieņēmu ar piepūli, racionāli), viss kļūst vienkārši, un tajā pašā laikā stāties pretī ierastajai inercei ir kā peldēt pret nāvējoši spēcīgu straumi.
• 0 commentsLeave a comment

• 1/27/19 07:32 pm
• Vairs nespēju pacelt klausuli, kad zvana tētis. Vienmēr ir sajūta, ka slīkstu tumsā, kad ar viņu runāju, un šobrīd vienkārši nav tam spēka.
  
  Galvā kāda balstiņa visu laiku stāsta: "bet ja nu viņš nomirs, ja nu viņš nomirs, pirms tu nākamo reizi pacelsi, tu esi slikts cilvēks, tu neesi cilvēks, kas padara pasauli labāku, rūpējoties un mīlot cilvēkus sev apkārt, kāpēc tu nevari viņiem palīdzēt, kad viņš nomirs (un ja nu tas būs drīz?!), tu nožēlosi, tev jāatzvana, tev vajadzētu pacelt, viņam ir tik grūti, viņam neviena cita nav."
  
  Es pazīstu to vainas apziņu. Tā ir tāda nožēla, ko nekas nespēj remdēt, jo nevar izveidot saikni ar cilvēkiem, kuru nav. Man žēl, ka mana mamma un tētis nekad nebūs tā mamma un tētis, kurus man būtu gribējies mīlēt. Kuru mīlestību būtu gribējies sajust. Man žēl, ka viņi nebija drošais balsts, bet aiza, kurā mūžīgi jāuzmanās iegāzties. Es bieži sapņoju par vecmāmiņu, kurai šovasar bija bēres un kura mūs audzināja vairāk par vecākiem. Vairāk par viņas nāvi bija žēl par upuriem, kurus neviens nenovērtēja, viņas neizdzīvotajām kaislībām, kurām, esmu droša, tur vajadzēja būt, viņas lomu, kas rūpes un mīlestību noteica kā bezierunu pienākumu, nevis jūtās balstītu nepieciešamību. Es domāju par to, kur viņa būtu gājusi, ja būtu brīva. Ko viņa būtu mīlējusi. Kurš būtu mīlējis viņu. Un tad man pietrūkst tās viņas, kuras nebija, kuru esmu iedomājusies, spoguļojot bailes par to, kas es gribu būt, bet varbūt nekad nebūšu.
• 6 commentsLeave a comment