Tā bija interesanta pieredze. Man bija bail par spēju tikt ar to galā, bet nemaz nebija tik sarežģīti vai sāpīgi. Patiesībā dzīšana pēc operācijas sāp vairāk, un arī tas tikai nedaudz.
Izdomāju, ka pat tad, ja nevaru tikt galā ar visu kopā, es pilnīgi noteikti varu izturēt katru nākamo situāciju atsevišķi. Un tā es pavadīju dažas klusas stundas palātā, skatoties, kā ārā snieg, un cenšoties noslēpt nelielu caurumu zeķē. Vairākus jokainus braucienus slimnieka gultā kā TV, kur ved traki ievainotos (es tak varēju paiet!). Izģērbos un ieģērbos slimnieka halātā (māsiņa man atļāva paturēt apakšbikses, jo operēja augšējo ķermeņa daļu, bet lika novilkt zeķes un to vietā vilkt zilas bahilas). Tam visam pa vidu ar zilu papīra pārklāju mani pēc pārsēšanās otrajā gultā apsedza māsa-vīrietis, un es vēlējos, kaut būtu iedomājusies noskūt kājas, jo viņš bija tāds jauns un smaidīgs, bet vienlaicīgi atmetu tādai muļķīgai iedomai ar roku. Operāciju blokā bija tā specifiskā, "esmu nepatikšanās" slimnīcas smarža. Jutu uzbangojam satraukumu par to, kas sekos, bailes no sāpēm un bailes no "netikšanas galā". Tad apmēram trīs cilvēki operāciju zālē redzēja manus plikumus, un es ar lielu prieku atklāju, ka esmu pāri tam punktam, kurā tas liekas kaunpilni. Un tad jocīgā galvenā daļa, kur mani kārtīgi sadurstīja ar adatām, atgrieza vaļā un izņēma laukā kotletes lieluma veidojumu. Hot tip - NESKATIETIES ķirurģei briļļu atspulgā, ja operācijas laikā esiet pie samaņas! Vai arī skatieties, ja patīk tādi skati. Operācijas laikā viņa teica savai palīdzei, ka sonogrāfisti ir stulbākā no cilvēku grupām (viņi par apmēram piecām reizēm kļūdījās audzēja lieluma aprēķinos). Man uz kājas uzlīmēja tādu aukstu plāksteri. Sākumā man likās, ka tas ir uzmanības novēršanai, jo es mazliet sastresojos un raustījos, ja jutu jebko, ko viņa darīja operējamā reģionā. Beigās gan man likās, ka tur bija kaut kas nomierinošs. Ja kāds zina, kas tas ir - apgaismojiet mani! Pēc tam es to kotleti varēju apskatīt, man pateica, ka divu nedēļu laikā uzzināšu, kas tā īsti ir, pateica, ka varu mazgāties pēc divām (!) dienām un ripināja nākamajai māsu(sanitāru?) komandai. Braucot prom, es pārprasīju, vai tiešām divas dienas nedrīkstu mazgāties, un ķirurģe atjokoja, ka viens onka kā savu ilgdzīvošanas noslēpumu esot atklājis to, ka viņš to neesot darījis 60 gadus. Visi smējāmies. Jutos nedaudz apkaifojusies un kaut kā tuva tai ķirurģei, māsiņām, pati sev..
Sanitārs (māsiņa?) man prasīja, vai atceros, kā mani sauc (???), kur dzīvoju, ģimenes stāvokli (pie šī es drusku apjuku, jo man tāda nav un līdz ar to esmu to jautājumu izslēgusi no apziņas). Viņš bija drusku nejauks, un es ļoti centos neraudāt. Biju ļoti emocionāla, man bija nelabi un reiba galva, bet slimnīcu vajadzēja pamest uzreiz. Tas bija nedaudz jocīgi, bet mana operācija bija superlēta un medicīnai trūkst līdzekļu, tā ka es visu saprotu & pieņemu. Nedaudz nožēloju, ka kaut ko neatcirtu tam sanitāram, bet nu tobrīd nebiju asākais nazis atvilktnē, turklāt esmu droša, ka viņam bija labi nodomi.
Nogulēju visu dienu. Sāku smirdēt pret vakaru, un šodien jūtos lipīga. Ir nepatīkami ar 100% pārliecību nezināt, ka tas audzējs bija labdabīgs. Man arī nepateica, kad jāmaina plāksteris, vai un kad kāds ņems laukā šuves, kā es uzzināšu tos histoloģijas rezultātus un vai man vajadzētu par operāciju informēt ģimenes ārsti. Daļu no tā es ceru noskaidrot rīt.