November 25th, 2018

• 11/25/18 12:48 am
• Ja es esmu pilnīgi godīga pret sevi, tad aiziet gulēt man traucē galvenokārt vientulības sajūta, kas kaut kā uz nakti maksimāli saasinās. Naktīs man jādomā par visām tām jaukajām karotēm, ko esmu atraidījusi. Naktīs liekas, ka katrs draudziņš būs labāks par tukšumu. Es gribētu zināt, bet vēl nezinu, kā un vai to tukšumu iespējams aizpildīt pašai. Vakar gandrīz uzrakstīju pēdējam draudziņam, bet noturējos, atceroties, cik skumjš viņš bija, kad teicu, ka viss cauri, un vienlaicīgi nevarēju noturēties nemīļoties (zinu, ka fucked up, ja kas). Paliek tik grūti, ka morālais kompass uz brīdi vairs galīgi nerāda pareizi. Līdz šim labākais risinājums pārsteidzošā kārtā izrādījies kārtīga raudāšana, bet šovakar man nav tik daudz laika, lai visu izraudātu.
• 0 commentsLeave a comment

• 11/25/18 09:13 am
• Šorīt pavisam agri pamodos, sapratu, ka miedziņš ir aizgājis, un izdomāju izmantot izdevību, lai iekāptu autobusā un jau normālā laikā aizbrauktu palīdzēt mammai remontēties. Sapratu, ka brokastīs nav nekā garšīga un izcepu šokolādes mafinus. Agri rīti reizēm var būt pavisam jauki!
  
  Sāku saprast, ko K domāja, kad stāstīja par savām mantrām. Vienā brīdī iekšējās drazas pamazām sāk mainīt pārliecība, ka viss ir +/- okei, ar visu var tikt galā, būs labi.
  
  Un tad galvā skan citas plates. Piemēram, ka es pieņēmu pareizo lēmumu, lai arī tas bija grūts. Ja nebūtu grūts, nemaz jau nevajadzētu baigi neko izlemt.
  
  Ka es īstenībā esmu daudz laba iemācījusies, un, lai arī neesmu ultraeksperts, varu savas labās īpašības izmantot darbā.
  
  Jūtu, ka jāsāk mazliet vairāk paļauties uz sevi.
• 1 commentLeave a comment

• 11/25/18 10:34 pm
• Šodien bija laba diena. Gribas sev pasniegt medaļu par to, ka visu dienu izturēju neciešamu cilvēku un noriju visas ļaunās lietas, kuras gribējās pateikt. Vienkārši klausījos, klusēju un kasīju nost vecās tapetes, lai izrunājas, varbūt paliks vieglāk. Viņas bijušais vīrs mums sataisīja piena zupu ar dārzeņiem, es visu dienu nebiju ēdusi, tāpēc tā garšoja neticami lieliski. Biju tik ļoti pateicīga par to, ka varēju kādam palīdzēt, fiziski strādājot skaidrāk padomāt (un nedomāt), sajust savu ķermeni. Ejot uz autobusu redzēju skaidras, zvaigžņotas debesis, no mājām cēlās rozīgi dūmi, viss tik pacilājoši.
  
  Un tad sildoties zem karstas dušas mājās atkal sajutu vientulību kā kaut kādu rijīgu atprātotāju sūcam mani tukšu. Kā atsitienu pēc sprādziena. Es varu tikt galā ar daudz sarežģītām situācijām un emocijām, bet šī ir kaut kā nākamais līmenis, kurā vēl neesmu. Vienkārši lasu un skatos, un klausos par cilvēkiem, kuri spēj mīlēt, būt kopā vai vismaz tolerēt savu partneri un nevaru nelamāties, domājot par to, kāpēc bļeģ nahuj es tā nevaru.
  
  Paraudāšu un būs ok. I've got this somehow.
  *
  Apēdu kādus 5 šokolādes mafinus, ar kaķi skatos sūdīgu seriālu un paliek vieglāk. Bet nu, ja rīt terapija nepalīdzēs, shit is gonna go down!
• 0 commentsLeave a comment