November 24th, 2018

• 11/24/18 01:47 am
• Man pašai interesanti, kas notiks ar manu pēdējo apsēstību. Tā nepaspēja iziet savu kursu, un tagad turpina kā sarkana lampiņa mirgot man galvā. Man jāiet pa noteiktām ielām tās dēļ. Jādara noteiktas lietas. Domās vispār, ja ir kaut kas tāds nepabeigts, tas var turpināties mūžīgi. Gribas, lai tā ir nākamā terapijas tēma, jo šoreiz biju pavisam tuvu maliņai, biju pazudusi, grūti tagad izrāpties no tās bedres. Bet grūti arī nerāpties atpakaļ, jo apsēstības uz mazu brītiņu mierina.
  *
  Man riebjas, cik slikts darbinieks es esmu. Man piedāvāts tik daudz fakin labu, respektablu darbu, bet man tie vienkārši nafig neinteresē. Es pieņemu tos darbus reizēm, reāli velku laiku tur, neradot nekādu vērtību, algas dēļ, un tad, kad galīgi vairs nevaru izturēt, eju prom. Tā vietā man gribas darīt kaut ko praktisku, ar rokām, nevis ar prātu, vai vismaz kaut ko, kur patiešām var ar cilvēkiem sarunāties, neko nepārdodot un neprasot. Vienkārši runāties. Runāšanās man sāk sanākt aizvien labāk, bet reāli par runāšanu tāpat vien neviens baigo naudu nemaksā.
  *
  Es varētu iedzert zāles un gulēt, bet šovakar atkal ir tik akūti vientuļi, ka vispirms gribas savas smadzenes izpeldināt un notrulināt reāli sūdīgā TV, lai gana nogurtu. Tās ripas iemidzina ķermeni, bet prāts turpina darboties kā putniņš būrītī. Vai varbūt es to visu izdomāju. Kaut kur tuvumā kāds raud. Tā es zinu, ka viņi droši vien dzird arī mani. Nu čau, kaimiņi.
• 0 commentsLeave a comment

• 11/24/18 01:52 pm
• Šodien pamodos tāda viegli pacilāta, tā sen nav gadījies! Nezinu, vai tas ir sniedziņa klusums, zāles vai tas, ka sevi vakar izbesīju līdz spēku izsīkumam, bet ir tik jauki. Ā, un miedziņš arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija spirdzinošs, šķiet, ka pat nemurgoju! Vienīgais sapnis, ko atceros, ir par to, kā es savu skaļo lejasstāva kaimiņu cenšos pārmācīt, uzliekot radio Skonto uz kaut kāda maģa un pavēršot tumbas uz leju. Bet tas ir sapnis, ne murgs! :D
• 0 commentsLeave a comment

• 11/24/18 09:53 pm
• Nobesīju draudzeni ar to, cik daudz šodien runāju, un tieši par terapiju. Vispār šodien uznāca kaut kāds episks hype, kad līdz galam nevaru koncentrēties un dzirdēt citus un pati runāju bez apstājas. Ups, nu! Tāda sajūta, ka man hroniski nesanāk cilvēki, ka es viņiem reāli nepatīku un esmu smags slogs, tikai viņi nesaka, jo cenšas būt iejūtīgi.
  
  Viena manis daļa saka, ka esmu briesmīga idiote.
  
  Cita daļa saka, ka nevajag taisīt drāmu, vienkārši censties būt labākam sarunu biedram. Varbūt paņemt pauzi, kamēr esmu tik ļoti apsēsta ar terapiju un zāles vēl nedarbojas veidos, kādos tām vajadzētu darboties. Būt kopā ar vairāk dažādākiem cilvēkiem.
  
  Vēl viena manis daļa saka ļaunas lietas par to draudzeni.
  
  Redz kā, pilna varavīksne!
  
  *
  Vispār es jau sen gribu apgūt labākas sarunāšanās prasmes, varbūt ir laiks to mazliet attīstīt.
• 0 commentsLeave a comment