June 7th, 2018

• Artiecības much
• 6/7/18 09:48 am
• Nedēļas nogalē "pa draugam" satiku vienu čali, kurš bija kaut kā palicis manā telefonā kopš Tindera laikiem. Bijām izrunājuši kaut kad, ka es tomēr gribu tikai draudzību, neko vairāk, un viņš teica, ka var to izturēt (?) vai ka ir ar to mierā. Satikāmies, un tie komplimenti, kurus čatiņā mierīgi varēju palaist gar galvu ar smejošo smaidiņu un pateicību, tagad lika man justies neērti. Draugi nesaka, ka tev ir skaistas kājas tādā īpaši seksīgā balsī, un neskatās tik dziļi tev acīs, ka kaut kur meža biezokņos aizveras un savās aizsarglapās paslēpjas ziedi.
  
  Samulsu.
  
  Biju domājusi, ka man viņš nepatiks tādā tīri fizkā plānā, tāpēc pati sev izlikos, ka varam tā pa draugam tikties. Naivi no manas puses! Izrādās, ka, jā, kaut kas varbūt man nepatīk, un galvā ir vesels poligons ar nederīgām, kaitīgām idejām par attiecībām, bet kopumā viņš liekas tāds pieaudzis, rūpīgs, mīļš, ir interesanti, un manas "dāmu daļas" ļoti spēcīgi atsaucas uz viņa pieskārieniem un ilgajiem skatieniem. Tā nu mēs marinējam ideju par to, ka iepazīsim viens otru tuvāk jau tā romantiski.
  
  Bet kaut kur apkārt, zem un pāri tai sajūtai, cik forši ir būt ar kādu tuvāk, cik labi, ka viņš cenšas mani saprast un es varu lielu daļu sava bs viņam atklāt, cik tiešām prasmīgi viņš apskaujas, ir milzīgs, nomācošs, ārdošs stress. No rītiem ceļos ar tādu mērenu panikas kamolu krūtīs, jo vēl aizvien esmu "šajā situācijā" - kad gribas vienkārši viņu pasūtīt, lai tas ārdošais nemiers atstājas, un vienlaicīgi ir tik skumji, sāpīgi un man viņa pietrūks, iedomājoties, ka viņa padeve manai dzīvei tiks piegriezta.
  
  Teicu viņam, ka man vajag lēnākus tempus, pierast pie viņa fiziskās eksistences vispirms, dalījos savās bailēs, bet man šķiet, ka viņam tas vienkārši nereģistrējas (tāpat kā burtiski nevienam citam džekam manā dzīvē nekad tas nav aizgājis). Un ar katru reizi es jūtos aizvien vainīgāka, ka atkal kaut ko pieprasu, atkal man nav labi, tāda sajūta, ka visu laiku sanāk viņu bakstīt vienkārši par to, kā viņš izrāda savu mīļumu. Vai es esmu sukubs? Vai arī vienkārši pazaudēju savas robežas, kad kāds pienāk par tuvu? Un kā lai paskaidro cilvēkam, kas laikam jau nav cietis no ilgstošas vardarbības bērnībā, ka tuvība pati par sevi, bez visādiem 'no kā tieši tev bail' var izraisīt nāves bailes?
• 11 commentsLeave a comment