May 16th, 2017

• Es nemāku cilvēkus
• 5/16/17 10:14 pm
• Kad runa ir par sevis brendošanu, esmu absolūti bezspēcīga bez citu cilvēku palīdzības. Lai uzrakstītu vēstuli ar pavisam vienkāršu jautājumu, izlemtu uzdrīkstēties izmēģināt sevi profesionāli jomās, kurās (un par kurām) neesmu pārliecināta par sevi, lai pastāstītu par sevi, man blakus vajag kādu cilvēku, kas mani mīl. Man autentiski savos aprakstos šķiet iekļaut visu to iekšējo naidu, kas no ārpuses mazliet maigāk izskatās pēc nedrošības. Es zinu, ka kādreiz varēšu pati par sevi teikt labas lietas bez sajūtas, ka meloju, bet pagaidām man ir sajūta, ka es sevi mīlu tikai slepeni un epizodiski, un man par to ir mazliet skumji. Jūtos iesprostota savos ierobežojumos un shēmās un vienlaicīgi pateicīga, ka man apkārt atrodas cilvēki, kuri nav tās shēmas daļa.
  
  Esmu pusaudziski jokainā situācijā ar G - čali, ar kuru turpināju sarakstīties par spīti tam, ka īsti nav interesanti. Inerces un garlaicības, un kaut kāda azarta dēļ. Man liekas, ka mēs jau no sākuma spēlējām kaut kādu powerplay ar mērīšanos, kurš neatkarīgāks un grūtāk sasniedzams, un nepieejams, un bla bla bla. Un tagad kādas pāris reizes viņam uzrakstījusi pirmā, mēģinot no tā neveselīgā burbuļa izkāpt un pamēģināt satikties, lai saprastu, vai arī dzīvē ir neinteresanti (lieliska motivācija pirmajam randiņam), saņemu pretī diezgan lielu ignorēšanu. Mans iekšējais spēlētājs un nedrošā meitene tagad domā un nevar izlemt vai:
  a)Izdzēst viņu no kontaktiem, lai viņš vairāk man nerakstītu un tad būtu varbūt mazliet vīlies or something. (Bet ko man tas dod, ja gribu viņu iepazīt?)
  b)Ignorēt pretī un tad, ja viņš uzraksta, pajautāt, kur viņš bija pazudis.
  c) Vienkārši neko nespēlēt un pajautāt to tāpat. (Bet nopietni - man neliekas, ka atceros veiksmīgu atklātības brīdi ar šo tāpat kā reti atceros veiksmi sevis prezentēšanā in general.)
  d) Vispirms pajautāt N. Vai kādam citam. Drusku atšķaidīt domas.
  e) Lietas būtība ir tāda, ka, lai arī mūsu sarunas galīgi neliecina par maģisku dvēseļu radniecību, mani viņš mazliet interesē. Un man besī mūžīga sarakstīšanās, jo to vienmēr izjūtu kā kaut ko nepabeigtu. Mans OCD trako. Bet man liekas, ja es viņam tā pateikšu - es gribu satikties vai pārstāt sarakstīties - viņš domās, ka esmu vēl vairāk needy. Un es esmu needy in general, bet man nevajag tieši viņu, man vajag piedzīvojumus un pastaigas, un svaigu gaisu, kas mazliet izmaisa stagnāciju.
  
  Nav ne jausmas, vai šim vajadzētu būt privātam ierakstam, jo pārāk garlaicīgs un garš, vai publiskam, jo daļa terapijas procesa. Rakstīšana publiski vairs nedod spēku, bet liek man justies tāpat kā par G - klusumam ir tik mokoši daudz interpretāciju, kad tas vieno cilvēkus, tik daudz nesakārtotas nepabeigtības, ka man gribas pa nakti saslaucīt visas pasaules ielas, lai to kompensētu.
• 0 commentsLeave a comment