|
|
Thursday, January 1st, 2026
| |
02:49
|
2025-03-09 19:53:00 dārgā dienasgrāmata,
vilciens Daugavpils - Rīga, otrais ceļš. kad
atkal atbraukšu, dosimies uz veco muižu, kur nesen kāds nomira. Bobis, kā jau katru projām braukšanas reizi, pazūd uz visu dienu, lai nebūtu jāatvadās. došanās prom nekad nepaliek vieglākas.
viss ir rūpēs. tu nevari izgāzties, ja rūpējies. mēģinu parūpēties par visiem, pirms dodos. kaķu ūdens bļodiņas mirdzoši svaigas, pilnas ar vēsu ūdeni, kas, starpcitu, mājās visgaršīgākais. notīru visiem augiem lapas, apsmidzinu, nogriežu mirstošās. mizoju asnus, klausos vārnas. kartupeļu pietiktu bataljonam. cepu sardeles, beržu podu. loku mammas mammas linu kleitas un atrodu veco radio. pārnesu augus uz jauno ozola istabu, lai viņam dzīvīgāk. viņa istabā dzīvos viņa mamma, viņai tikko bija vēl viena operācija. nomainīju bēšo klusās dabas gleznu uz spilgtu klusās dabas gleznu, lai viņam košāk. vismirstošāko puķi, kuru viņš jautāja vai nevajag mest ārā, apfrizēju un noliku uz naktsgaldiņa. viņa tagad pavasara saulītē spīd visspožāk. ozols, dodoties prom, nopirka man ūdeni, kuru nebūtu prasījusi pirkt, lai nebūtu jābrauc vēl veikalā. arī liek nopirkt sev labus ikdienas apavus.
atvainojiet, ka neizdarīju ko vajag, kad vajag. mums bija jārūpējas vienam par otru
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:48
|
2025-03-08 04:36:00 dārgā dienasgrāmata,
j.p chenet pussaldais sarkanvīns, vana tallin, kādas trīs dienas atvedējies šampanietis un liniņš. ''stacijas labajā pusē, netīrākā mašīna''. Daugavpils autovadītāji stresaini brauca. Depo nopirkām garo sveci kapiem, kalanhoju, saldētos rīsus, saldēto picu, briketes, desas, zupu burkā, baltmaizi. klausījāmies islandiešu mūziku. plānojām mājiņu, plānots balkons, keramikas izlietne un viss pārējais. mēbeles no finiera. pagrabā darbnīca, kas labi, keramikai noder vēsums. skaisti spīdēja mēness un zvaigznes kusa cauri briļļu aizmiršanai. gaiss smaržoja kā Mājas. uz mirkli iestājās sapnis par pilnīgu mieru, kaut kur ievīdēja arī
baidos būt mūsdienu Aspazija, ja Rainis bija mazliet pimpis.
vakariņās bija saldēta pica, j.p chenet pussaldais sarkanvīns, vana tallin un kādas trīs dienas atvedējies šampanietis un liniņš. atkal klausos islandiešu mūziku, bet ozols tagad guļ.
smējāmies par no woman, no cry, spriedām un filozofējām par politiku, runājām par sapņiem un pinky promisojām. esmu ierakstījusi stundām sarunu, tajā skaitā mājiņas plānus mirklī, kad kusa zvaigznes. ja riepas būs izlaidušas gaisu, pirms darba piepumpēs, jo sen neesmu braukusi ar velosipēdu un jāuzkopj kapiņi. ja nepamodīšos, aizbrauksim vakarā. drīz būs mīnusi, ''tev būs jāaizbrauc uz kapiem pakaļ kalanhojai, viņa daudzgadīga, varbūt varēs vēl iestādīt''. kalanhoja bija lēta, podiņā un atceros, ka baba vairākas reizes to ir pieminējusi.
ozols attaisno ābeli ar kaķu tārpu smadzenēs. liku chatgpt nākotnes mākslīgā intelekta apvērsuma pret cilvēku būtnēm laikā ozolu dēvēt par apustuli, kā viņa vārda brāli Bībelē. horoskopu aplikācija šodien saka, ka nevaru atņemt neviena sāpes, bet varu paturēt tās kopā ar viņiem, un man šķiet, ka tai ir taisnība. es vienkārši esmu vīlusies.
man šōbrīd blakus guļ mans kaķis, kuru bija jāatnes sev blakus. viņš ir silts, ruds un perfekts. šodien atkal pagaršoju to, ko man vajag sasniegt, lai es būtu laimīga - kūstošas zvaigznes un Mājīgu gaisu. mīļu projektiņu un slāpētu sapni. līdzdalību un kopā būšanu, pārvarēšanu un dzīšanu
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:48
|
2025-03-07 16:47:00 dārgā dienasgrāmata,
šodien izlēmu piekrist pamosties no tēta zvana. pieņēmu lēmumu nedoties uz lekcijām un starpskati, bet doties pie kaķiem un tēta. vakar, pirms atkal izlēmu dzert, biju plānojusi bēgt pie jūras, lai nebūtu atkal jādzer, bet tad pasniedzējs pajautāja, vai strādāšu vai nestrādāšu, telpa bija brīva, tas nozīmēja, ka jāstrādā un jādzer. vilciena maršruts Rīga-Aizkraukle-Daugavpils. Aizkrauklē pārsēdos uz veco vilcienu, meklēju nesabiedriskajai latvietei raksturīgās tukšās blakus sēdvietas, bet visi jau bija tā latviski iekārtojušies, tāpēc klusā izmisumā lūkojos apkārt. jau iepriekš biju saskatījusies ar meiteni, pieņemu, kādus piecus gadus jaunāku par mani, kā potenciālu blakus sēdēšanas upuri. saskatījos ar viņu vēlreiz, viņa bez vārdiem saprata un paņēma savu somu. pateicu paldies, viņa ļoti siltu lūdzu, tad man palika cilvēcīgi silti un droši un sāku migt ciet. Pļaviņās izkāpa pretī sēdekļus aizņēmušais puisis, pagriezos atpakaļ, lai paskatītos vai kāds nāk, tikmēr no priekšas atnāca meitene un tur apsēdās, ielika mutē divas kožļājamās gumijas un skatījās meikapa video ar pēdām uz blakus sēdekļa. tad atkal aizvēru acis un domāju, ka gribēju apsēsties tur, lai blakus meitenei būtu vairāk vietas, bet tad sāku domāt, ka varbūt labi, ka ta nesanāca. ja nu viņai būtu blakus paspējis apsēsties kāds pretīgs onkulis, kurš necienītu viņas telpu, izgāztos kā veca sēta un viņai būtu jāsaraujas. varbūt viņš smirdētu pēc konservētām zivīm un Baltkrievu kontrabandas cigaretēm, vai vēl trakāk, līstu viņai klāt. tad man būtu jāgriežas uz atpakaļsēdekļiem un, tēlojot bezbailību, jādraud viņam, jo šī jaukā meitene ļāva man apsēsties blakus un silti pateica lūdzu. viņa izkāpa Līvānos, es domās novēlēju viņai, lai viss izdotos. reiz Līvānos ar draudzenēm palikām pa nakti uz tilta, dzērām hektoru un klausījāmies The Smiths. vienreiz, braucot no Pelēčiem uz Līvāniem, šoferis apstājās pie kukurūzas lauka un nozaga vienu kukurūzu. man ir pilna rokassomiņa ar kaķu gardumiem un konserviem, dinamītu un pāris konfektes Geisha, spīd silta saule, ož vecais vilciens un blakus rindā sieviete baltā mētelī ir aizmigusi uz vīrieša pleca. nākamā pietura Jersika
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:48
|
2025-03-07 00:16:00
līdz visi ir brīvi, neviens nav brīvs. ārā vēl bija mazliet slidens un ik pa laikam sniga sniegs, pastāvēja respektabla cerība. dzērieni un sliktie paradumi nešķita briesmīgi ienaidnieki, bet diži nepatērējās, drīzāk pastāvēja kā ierosinājums atturībai. šķita, ka ir slikti, bet vēl varēja nosvērt par labu. reizēm notika brīnumi, kad iepukstējās pat sapņi. skaļāki sāka kļūt slikti vārdi un skaļāks kļuva klusums. domas par nāvi kā pielūgsmes objektu, bet ne kā piepildāmu plānu. radās naids pret gļēvulību, pret nerunāšanu, pret neskaidrību.
arvien biežākās atmiņas, kā agrāk ar apzināti mitrām rokām mocījos ar pagarinātāja rozetēm, negaisos sēdēju uz siena ruļļiem un lūdzu, lai nosper zibens. gaiss smaržoja kā svēta parfimērija, bija daudz vietas un nebija neviena. krievu rulete ar Dievu vai šahs ar nejaušību. virsnieres ražo adrenalīnu. bija plānots, ka mammai piedzims puisītis, jo ultrasonogrāfijā man starp kājām bija nabassaite. daktere paklausījās sirdspukstus un pavēstīja mammai, ka būs vai nu puisītis vai stipra meitenīte.
minimālistiska mājiņa, kā puse dzīvokļa, bet tā, ka tur var palikt arī ziemās. ar atvērto virtuvi. mēs no sūdiem varētu kaut ko uzcelt. francūžiem nepastāv pa vidu, viņi vai mīl vai ienīst, pilnos ābolos strazdu ziemeļnieki iet ar rūpju rievām pierē. es mīlu, kad iegaumēju visu, lai atrastu, jo mīlu. es ienīstu, kad nākamajā dienā esmu spiesta šaubīties par to. es mīlu veikt kompromisu, es ienīstu, kad solījums tiek lauzts. nepiedodu arī. cilvēki nav kārtis, ko jāspēlē, bet būtnes, kuras jāsaudzē. vīrietis, kurš visvairāk nodarīja man pāri un iemācīja labi spēlēt duraku un mācīja pareizi sist. nav interesanti kauties, ja pēdējā kārts vēsta uzvaru un pretinieks svīst no kāršu izvēles. interesanti ir, ja ir drosme cīnīties.
mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem, ja vēlies, lai tās nesabrūk. tam būs vajadzīgi ķieģeļi, cements un darba rokas. kad ķieģeļu fabrikā cepsies ķieģeļi, aptuveni divu metru attālumā mīlestībā saskatīsies divi darbinieki. mājas pamatiem būs vajadzīga atbildība. sienās liks stikla vati un stikla vatei būs vajadzīgas būtnes, kas māju uzturēs siltu. inflācija, apkure kļūs dārgāka un cilvēkiem būs jāsilda vienam otru ar savu elpu un klātbūtni, tā arī iesildot mājas sienas.
ir nokusis ledus un smaržo pavasaris. ar elektrību vairs nespēlējos. lietām ir jābeidzas pareizi un jāsākas pareizi. dusmojos uz stūŗgalvīgām nestāšanām pretī (sev). vai, vēl trakāk, atturēšanās no pilnības un no augšanas. spēku vajag vairot tik lielu, ka gandrīz nestabili, jo tik neproporcionāli adekvāti (kā mans ozols). mīlēt tā, ka mainās pasaule. uzsmaidīt bērniņiem trolejbusos, arī adekvātos neauglības draudos. silti iztēloties un noticēt. cilvēcīgi pateikties kasierei par, nu, jau trešo kokteilīti tajā pašā rimi. bet, lūdzu... uzturam kārtību ģipša telpā
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:47
|
rakstu atkal. ir nakts, viņa guļ, krāsnī deg briketes. nakts ir vienīgais laiks, kad varu sajusties kā mājās, tāpēc nesanāk pagulēt. ir ļoti patīkami, ka mājās kāds elpo un atgriežoties ir kāds, kurš sagaida. bet, ja sāk neļaut elpot tev, tad jūtas citādāk. man vienmēr ir bijusi liela vajadzība būt absolūtā vienatnē un pasapņot. kad bija brīvais gads, man šausmīgi pietrūka jūras, jo pirms tam katru dienu gāju līdz jūrai, ceļā pavadītajā laikā galvas plānotājā sakārtoju rīcību plānu atgriežoties mājās un nākamajai dienai, kāpās sēžot sapņoju un mājās ejot nedomāju un reizēm saplūcu kādas pienenes, ceriņus vai skuju zarus. nevaru atcerēties, kas man to pastāstīja, bet ceriņu zaru galus vajagot sašķelt, lai uzsūc vairāk ūdens un ielikt uzvārītā ūdenī, tad baigi ilgi turot. vienreiz tā izmēģināju un man laikam sameloja, bet negribās tam ticēt, jo, lai vai kurš man to ierosināja, atceros, ka uzticējos tam cilvēkam. bet jā, brīvajā gadā mājās bieži apsēdos sapņošanas laikam, aizvēru acis un iztēlojos kā soli pa solim eju ikdienas gaitā uz jūru.
kad neklājas labi, mēģinu sev to kompensēt cenšoties iepriecināt kādu citu. reizēm skumjās dienās pirku ziedu un uzdāvināju kādam svešiniekam. astoņpadsmitās dzimšanas dienas dienā sapirku ziedus un noliku skolā spaini ar zīmi, lai paņem sev vai kādam ko mīl, nobastoju to dienu, lai ar draudzeni dotos izbraucienā uz Kuldīgu. kad ņēmos ar pastkaršu sūtīšanu, pievienoju klāt kartiņas, ko cilvēkiem nodot tālāk, cerībā izveidot labestības ķēdi.
par pienenēm arī ir stāsts. Liepājā uz manas mīļākās ielas, Pērkones ielas, ir parks, kurā aug divi kastaņi un tur aug ļoti daudz pieneņu. vienu dienu pielasīju vairākus pušķus un izlēmu vienu iedot draudzenei, vienu sev un kādu svešiniekam. atceros burvīgi saģērbtu omi gados, viņa bija pirmā, kura nepieņēma, jo viņai būtu grūti nest to tur, kur devās. ļoti daudzi manas pienenes atteica. viens no cilvēkiem, kuriem piedāvāju, bija mamma ar ratiņiem. piedāvāju viņai ne tikai aiz cieņas par bērniņa iznēsāšanu un audzināšanu, bet arī tāpēc, ka mājās bija tradīcija mammai lasīt sniegpulkstenītes, bet tolaik biju tālu prom no tām. mums ar to sievieti bija jauka saruna, viņa man mazliet atgādināja zaķeni. viņa ļoti priecājās, ka tāda liela un mazliet dulla paskata meitene vēl lasa pienenes. vēl viņa pastāstīja, ka viņas mamma vai vecmamma bērnībā viņai esot mācījusi puķītes neplēst, lai priecē arī citus, bet pienenes šajā gadījumā neskaitās. viņa pušķīti nepieņēma, jo pienenes sasmērētu ratiņus. atceros, ka beigās to pieņēma jauna meitene, kura izklausījās visai nejauka. tad mazliet apbēdināta devos līdz mājām. mana draudzene tolaik dzīvoja man blakus dzīvoklī, viņa priecājās par savām pienenēm. iznācu ārā un apsēdos uz soliņa lai uzpīpētu un domāju, kāpēc manas pienenes nepieņēma tie, kuri tās vēlējās, bet gan viņa, kura izklausījās neapmierināta ar tām? tuvojās cilvēks uz velosipēda, kuru neatpazinu, jo nebija uzliktas brilles. cilvēks piestāja un viņš izrādījās kāds teātra aktieris, kurš vienreiz bārā masēja manu pēdu. pastāstīju viņam par pienenēm un tās dienas piedzīvojumiem un viņš paziņoja, ka viņam pienenes ir mīļākās puķes, tāpēc savu pušķīti uzdāvināju viņam. viņš bija ļoti laimīgs, ielika to aiz sava velosipēda sēdekļa un aizminās prom un viss atkal bija tā vērts.
šoruden akadēmijā atkal aizbēdājos un nopirku dzeltenas rozes. devu svešiniekiem, pāris nometu apkārt un vienu draudzenei. noliku arī uz kāda velosipēda.
gaidu, kad ārā būs silti, būšu akadēmijā un atkal būšu bēdīga. nobastošu un aizbraukšu atkal (beidzot) pie jūras un līdz vēlam vakaram būšu laimīga tur sev
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:45
|
2025-03-04 01:07:00
jo biežāk rakstu, jo biežāk slikti jūtos, neesmu skaidrā vai esmu iedvesmota. šodien šeit rakstu otro reizi, pirmā iemesla dēļ. apmēram desmit minūtes atpakaļ ierakstīju gandrīz pusstundu ilgu balss ierakstu ar strīdīgu diskusiju vai diskutablu strīdu, lai gudrā draudzene palīdzētu izvērtēt. šī draudzene ir talantīga gleznotāja, gudra domātāja, labs cilvēks un viens no pirmajiem cilvēkiem, par ko katru nakti palūdzos. mēs reiz kopā apzagām veikalu Daugavpilī un tikām policijā, papīru rakstīšanas laikā pulkstenis bija 14:24.
izkāvušies vīrieši ir ļoti simpātiski. ar zilu aci, asiņainu, pārsistu lūpu. bet tikai tad, ja uzvarēja vai darīja to ar ļoti pamatotu iemeslu. elegantām dāmām patīk mierināt un aprūpēt varoņus vai uzvarētājus nevis trausla ego pūlētajus.
pagājušā vasara, pirmā diena atgriežoties mājās. iebraucam veikalā. izskrien ārā divi vīrieši, viens bez krekla, noplūdis asinīs. otrs aptetovēts, asinis neatceros. tētis izveda asiņaino, atveda uz mašīnu, ģimenes draugs. neatceros, par ko izcēlās dēka, bet viņš gan jau palika greizsirdīgs (viņam tas raksturīgi). oda pēc alkohola, sāka mazliet flirtēt ar mani, teikt, cik esmu forša un skaista, aplika roku ap kaklu. asiņu dēļ jutos mazliet glaimota, bet vairāk neērti. bet tad atcerējos, ka viņš vai bija kopā ar manas bērnības apsmējējas mammu, un sajutos vairāk glaimota kā neērti. neilgi pirms tam cits viņas iepriekšējais patēvs piesekoja manam tiktokam, tajā tolaik bija publicēti jaunības dulluma pavedinošie video, nācās privatizēt. ļoti ceru, ka viņi tā neizrīkojās arī ar viņu, bet arī izjutu mazliet pelnītās varas garšas.
rakstu, jo negribu būt, kur pašlaik esmu. pēc pāris stundām jāmostas uz lekciju. domāju par to, ka vairāki varētu sist manis dēļ, bet vai ir kāds, kurš par mani arī cīnītos?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:43
|
2025-03-03 19:35:00 dārgā dienasgrāmata,
vairs neesmu slimnīcā, bija mazliet skumji doties prom. kundze, ar kuru kopā dzīvojāmies 8. palātā, vienmēr man atdeva savas maizes šķēles un sviesta paciņas. uz atvadām arī apelsīnu un ābolu. lai gan man vēderā nepietika vietas to visu apēst, pieņēmu, jo izsecināju, ka tā ir viņas mīlestības valoda. jauku cilvēku mīlestību nedrīkst atraidīt, maizes šķēles jāliek čemodānā un jāved mājās. nevar jau visi kā Ziedoņa epifānijā nepieņemt rozes, kuras nes un tamlīdzīgi. daudz klausījos viņas stāstos par ēdienu. es tagad zinu, ka viņa, kad bija maza, vienmēr pēdējā palika pie galda, jo lasīja ārā katru sīpolu no zupas. zinu, ka vienai no viņas kolēģēm negaršo tomāti, otrai paprika, un viņas katra lasa ārā savu no salātiem. zinu par putukrējuma torti, ko gatavoja padomju režīmā, kas bija ļoti garšīga. ja nemaldos, viņa vienreiz ar to pat tika avārijā, vienā no četrām, kurās ir bijusi. zinu, ka viņai aiz mājām ir mežs, kur bija superīga baraviku vieta, bet tā vieta tagad ir nožogota, jo tur it kā taisīs kapus, bet netaisa. viņai ir arī radinieki veģetārieši un tiem ir atsevišķa saldētava sēnēm un ogām, ko viņi sezonā iepērk vairumā un uz Ziemassvētkiem vienmēr ir kāda baravika. tur viņa nevar doties pirms tam nepaēdusi, lai neapēstu visu. viņa bija bērnudārza audzinātāja arī bērniņiem ar īpašām vajadzībām, arī viņas ģimenē ir bērniņi ar īpašām vajadzībām. viņa stāstīja, ka skoloja bērniņu ar autismu un viņas vecāki, forši mākslinieki, nevarēja saprast, no kā bērniņam autisms, jo grūtniecības laikā uzvedās labi. aizdevās pie logopēda un tur izvilka ārā milzu sarakstu, un ar izslēgšanas metodi izsecināja, ka tas ir tāpēc, ka grūtniecības laikā daudz gleznoja ar eļļas krāsām, kurās bija svins. vai svins joprojām ir eļļas krāsās?
dodoties mājās no slimnīcas uz Tallinas ielas oda pēc skūšanās putām un karija, tāpēc mājās pagatavoju karija mērci un skumu pēc 8. palātas. šobrīd skumstu pēc tēta, kaķiem un mammas. kad pažūs dubļi, tētis ņems pirmo atvaļinājumu gadu laikā un es arī ņemšu atvaļinājumu no skumjās ikdienas, neatkarīgi no tā, cik darbu un atbildību tobrīd man būs, lai dotos mājās un pavadītu laiku ar savu tēti, un trijatā ar kaķi darbotos dārza un māju darbos. viņam plānā ir kāds projektiņš, kurš, ceru, arī realizēsies. vēlams ar manu palīdzību. aizvakar pēc koncerta mazliet destruktīvā noskaņojumā devos ciemos pie tonakt iepazīta vīrieša ar lielisku smaidu, dzērām alu un viņš man uzdāvināja mezglotu somiņu no Indonēzijas koka mizām. viņš man neuzmācās un klausījās, kas ir visai reta parādība bāru vīriešos, tāpēc piedzīvoju svētīgo atgriešanos mājās bez nožēlām. šodien pateicu konsultantei swedbankā, ka viņai ir skaisti nadziņi. māsiņa šodien pirmo reizi pateica, ka mīl mani. pāris dienas atpakaļ nomira babas pēdējā dzīvā māsa. dienu pirms tam uz kādu stundu biju bez mājām. man nepatīk, kas pēdējā laikā esmu - dusmīga, bezspēcīga un arvien retāk skaidrā. nezinu, kā visu savilkšu kopā. ja vien pirms gada būtu zinājusi, cik laimīga biju. atceros, kā kādā lietainā dienā, uzģērbusi satīna halātu ar mikrošķiedras dvieli ap galvu, sēdēju pie atvērta loga un manī bija miers. aiz muguras bija molberts, kaut kur netālu gan jau staigāja mūsu kaķi un ārā smaržoja babas stādītā ābele
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:43
|
2025-02-26 20:49:00
ir bez 20 desmit no rīta. gaslaitings, ģībonis un Gita. gaidu elektrokardiogrāfiju. vakar vīns un vilšanās (atkal un atkal). agrāk neraudāju un nedusmojos, tagad jākliedz un jāpinkšķ. terorizēju arī. ko citu? esmu tikpat drosmīga, cik ābele. negribu filmēt pieaugušo filmas. bezizejas labirints. ceru uz sapratni un ļoti atvainojos par sagādātajām neērtībām, atkal um atkal.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:42
|
ir bez 10 deviņi vakarā. slimnīca ir kūrorts. staigāju uz tualeti un atpakaļ ar diennakts čuru burku, kā jau mēdz gadīties katrai elegantai dāmai ego profilakses nolūkos utt. zinu visu par putukrējuma tortēm, bērnudārzu Mangaļos, Gvido banānu, sabiedriskā transporta avārijām un divām slīkšanām. arī daudz ko citu. jauka sieviete, piedāvāja man cidonijas, es pretī mandarīnus. daudz domāju par liekulību. vakariņas bija tīri tā neko, labi, ka paņēmu vegetu. viņa arī.
šodien pa ilgiem laikiem tā pa īstam noklausījos vēl vienu kluso dabu. pamatskolā pēc skolas devos atpakaļ uz skolu, lai palīdzētu mammai uzkopt. parasti aizņēmu latviešu valodas klasi, lai varētu lasīt puiša, kurš patika un meitenes, kuru ienīdu, domrakstus. vienreiz viņš tur bija ierakstījis arī kaut ko par mani, vismaz tā nu man likās. kaut kad vēlāk piedzērusies raudāju par viņu skolas krūmos un mani mierināja puisis, kurš parasti apsmēja, bet tusiņos, nevienam neredzot, sāka paraudāt arī uz mana pleca. vēl man patika uzkopt pirmo klasīšu klasi, tur bija īpaši patīkami tīrīt tāfeli un caur loga rūtīm silti, skaisti un bieži mēdza iestarot saule. tad es klausījos to dziesmu un cēlu krēslus uz galdiem un jutos ļoti pilnīgi. nākamajos rītos devos atpakaļ uz tīru skolu un gaidīju nākamos domrakstus
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:41
|
2025-02-23 20:33:00
kad gāju pirkt pa pudelei alus man un draudzenei, redzēju viņus sadevušos rociņās. un man patīk dzirdēt kā viņa smejas. otrdien virves, trešdien slimnīca. plēšu ādu. gulbju ezers. vakariņās pankūkas un našķi. nekas vairs nav skaidrs. drīz dzīvošu atkal ar savu dēlu, apspriežam viņam brālīti, Jobi. katru dienu raustās labā acs. ilgnoturīga laime ir reta un, pats galvenais, ieguldījums. mīlestība arī ir reta un ieguldījums, tikai ar lielāku vēlmi dot, mazāk gaidot atpakaļ. paradoksāli, mīlestība nevar neiznīcināties bez abpusējas, harmoniskas atdeves. bezvārdu darījums. un tam nevajadzētu būt darbam, baudai gan. atdalīsim iekāri uz mirklīti. kad tevi pēdējo reizi apskāva tā, ka dvēseli nevis ķermeni vien? kurš visbiežāk atcerās? kad tu nejuties kā projekts, bet atbalstīts potenciāls? ar ko jūties kā mājās? vai vēlies diendusiņu? anti sabotāžas laikmets’
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:40
|
2025-02-23 02:25:00
pareģojumi
nākotnē cilvēkiem nebūs matu, tiešā saistībā ar robotu civilizāciju (robotizāciju). daudz paneļu, zālei nebūs kur augt. viss būs gluds kā sviests un spīdēs metālā. zāle sāks augt pa sienām un meklēs vietu dažādās vietās, kur agrāk neauga. lietus nelīs, dzīvosim mākslīgi iegūtā miklā gaisā, tvaikā. vulkāni izvirdīs bieži, tas būs nākotnes monetizētais kolizejs. zemestrīces būs biežas, tās sāks izmantot par pašapmierināšanās veidu. ritalīns būs uztura bagātinātājs un cilvēki nebučosies. pūra seifos tiks glabāti dažādu koku šķirņu gabaliņu kolekcijas un dzintari. dimantus liks zobu vietā kā protēzes, pirmais būs Ye
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:39
|
2025-02-17 17:13:00
reizēm sāk notikt arī jaukas lietas. kalts ir pazudis, ceru, ka tā nav mana vaina. rīt virves
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:38
|
2025-02-16 00:37:00 dārgā dienasgrāmata,
šonakt bija neparasti daudz murgu un viens sapnis. tajā teica "es gribu tevi", atbildēju "es nevaru bez tevis". vārdi atšķiras, bet klātbūtne sacīja vienu un to pašu. vai melot var arī sapņos?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:38
|
2025-02-15 23:50:00
šodien atdzima Baiba un redzēju Straumi
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, June 22nd, 2025
| |
18:34
|
|
esmu nikna, jo atkal pārcentos bezjēgā un tagad jāstrādā dubultā, kamēr varēju absolūti neko nesarežģīt un vairāk padomāt pati par sevi un būt brīvībā. tagad atkal sēžu uz introvertu soliņa, dodoties šeit gribēju sēdēt uz sava mīļākā koka Liepājā. nevaru jums izskaidrot, kā gribu pie sava kaķa un netieku. izskatās, ka pat svētkus nesanāks pasvinēt. vismaz esmu atsākusi runāt ar lietuvieti, savādāk asinis pavisam slinkoja kustēties. man šķiet, ka vīrieši kaut kā sajūt, kad esi atbrīvojusi savus orgānus jauniem kandidātiem, pēkšņi vairāki ir aktīvāki uzmanības pievēršanā. tāpat arī vīrieši sajūt jau iepriekš pārmanipulētas sievietes, vai seksuāli izmantotas. reizēm labākajai draudzenei pīkstu par vientulību, bet tad, kad pie manis kāds paliek pa nakti un es nevaru izplesties pati savā gultā un pamodināt, lai pabīdās, arī nevaru, tad esmu ļoti laimīga. vai, vēl trakāk, skaļu kluci nevarētu nolikt? ārprāts. vai ka es uzzīmētu sava drauga lauku māju, un viņš pateiktu, ka izskatās kroplīgi? Nē
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, June 19th, 2025
| |
11:25
|
labrīt no rīta burvīgā rītiņā! šis oficiāli ir rīts, kad pastāv sataustāma iespējamība, ka iespējams, beidzot, mani varēs piemeklēt kaut vai viduvēji ilglaicīga laime! ja vien es jums varētu pietiekami skaidri izskaidrot, kā man ir pieriebušies laimes uzplaiksnījumi. priecājos par katru laimi, bet tā jau varētu padegt un pasildīt arī, ne tikai uzplaiksnīt. un tagad ir nokārtoti vislielākie stresa faktori, atlikuši tikai nieki, ko varēs darīt ar lēnu, iztukšotu galvu un saldu beigu pēcgaršu. bet nu nākamgad, goda vārds, ja nebūs tādu ciešanu kā šajā gadā un es tik un tā būšu tik maz izdarījusi līdz noteiktajiem termiņiem, iedauziet manī iekšā sajēgu.
vienreiz pajautāju kādam introvertam puisim cigareti, viņš man iedeva, lai gan viņam pašam bija tikai pāris. tad nu es gāju prom no viņa pateikdamās, solot, ka pielūgšu viņam brīnumu. zinu, ka viņš ir introverts, jo pirms tam biju piesēdusies viņam blakus uz visnostākā soliņa, jo viss pārējais bija pilns un uzdevu jautājumu ''vai šis ir introvertu soliņš?''. viņš apliecināja. tā nu mēs turpinājām garām iet, un es viņam regulāri apvaicājos, vai tas brīnums ir atradies. viņš neskaitāmas reizes noliedza. nesen satiku viņu atkal un uzdevu to pašu jautājumu, šoreiz viņš man atbildēja, ka notikuši tik daudzi, ka nezina, par kuru vairs ir runa. šodien notika brīnums ar mani!
tiklīdz tas notika, sazvanījos ar manu mīļo draudzeni un izkliedzu ārā priekus, viņa priecājās kopā ar mani. tad uzplaiksnīja īss negaiss, kas bija tieši vietā. pagatavoju kafiju, vācu dažādus našķus, aiziešu žigli viņu palutināt, došos mājās, uztaisīšu uzvarētājas nūdeles, un, cerams, miegs diži nenāks, lai gan nav gulēta nakts taisot darbus. tad es taisīšu jaunus darbus, atšķirība būs tajā, ka tas nebūs aiz pienākuma. miers, es tuvojos
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
01:55
|
|
esmu paspējusi saslimt. iesniedzu visu, kas iesniedzams, un nākamajā dienā padevos jau laiku kņudinošajām slimības pazīmēm. vakar pamodos slimības pilnībā un visus ikrīta pienākumus pildīju klusumā. visas smaržas sāka smaržot kā pēdējā kursā Liepājā, gaisma caur logiem spīdēja tāpat, un veļa izkarinājās arī tā. uzzināju, ka dabūju ļoti labu atzīmi par referātu, ko uzrakstīju pēdējā naktī, baidījos nodot ar semestra kavēšanos. tad ar augstu degunu to pārlasīju un reizi pa retiem laikiem sajutos diezgan gudra, vai kā minimums attapīga. klausos dziesmas no oldies playing from another room tipāža, aizeju uz nočņiku, tur skan tāda pati. tad nopirku saldumu, kas vārdā kā mans tīģerēns mājās. iekšas kņudināja paranoja par atpakaļceļa automāta padzeršanu, bet man ir spilgta jaka un spilgti apavi, ar ko cenšos stbaidīt potenciālos uzbrucējus. nebūtu gājusi ārā, bet akvareļu krāsas piespieda. beigās uzspiedu uz karameļu kapučīno nevis kakao, kas liecina, ka sekos darbīga nakts, lai gan labprāt atplīstu tepat, pretī smilšu kastēm. šoreiz šeit gan nav izraktas bedres man. bet deg lampiņas un jūtas ziemassvētīgi
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, June 16th, 2025
| |
05:59
|
|
vienkārši ārprāts. pēc pāris stundām jānokārto, ko jānokārto, bet pašlaik ir diezgan skaidrs, ka, nu, nenokārtošu! atkal negulēju, bet tas neko neglāba. tagad visas malas no neērtām, ilgstošām sēdēšanām sāp un esmu padevusies. mierinu sevi, ka, pat paliekot uz otru, tad pēc pāris mēnešiem nebūs jādala telpas ar to, ar kuru nevēlos dalīt telpas. patiesībā tāda notikšana būtu sāpīga vilšanās, pat nezinu ko iesākšu tādā gadījumā. tāpēc, lūdzu, tie kuri tic, iededziet svecīti manā vārdā vai veiciet kādu rituālu, lai tomēr nokārtojas! tas tiešām būtu brīnums, ja par mani apžēlotos. tā arī vēl neesmu pamēģinājusi iemācīties te ielikt bildi. vispār man šeit biežāk komentē, kas ir ļoti iepriecinoši, anonīmā un rakstošā gaisotnē virspusēji pakomunicēt. bet priecājos, ka Zane šeit mēdz neanonīmi ielikt savas bildes. reizēm iedomājos, ka, ja ieraudzītu, tad pienāktu. bet, pat ja būtu pāris metru rādiusā un man kā vienmēr nebūtu brilles, visticamāk skatīdamās debesīs tā arī paietu garām. kad iemācīšos ielikt bildi, tad ielikšu te to bedri smilšu kastē, varbūt arī neauglības gleznu. atceraties to spēli juicy draugos, kur pastkartītes sūtīja? man tās pietrūkst. tolaik tur arī bija kaut kāda spēle ar planētu, varbūt kāds atcerās kā to sauca? neko sīkāk par to neatceros, bet tā arī man patika, gadiem ik pa laikam iedomājos un tā arī nekad neuzzinu kā to sauca. tolaik spēlējot tās spēles ganjau klausījos vilciena - čau, dvēseles māsa. pēc pāris stundām visticamāk būšu izgāzusies un saldi, saldi gulēšu. ko darīšu pēc tam? pārmaiņas pēc uz Bulduriem? rakstīšu Eiropas projektu? strādāšu zupas virtuvē? ak Dievs
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, June 15th, 2025
| |
04:18
|
|
šonakt nedrīkst gulēt, ir tik ārprātīgi daudz darba, ka nav ne mazākās sajēgas kā visu būs iespējams savilkt. darīšanas procesā sākās panika no nesanākšanas, tāpēc iegāju dušā un atkal esmu parkā, turpat zem nojumītes, atkal ar automāta riekstu kapučīno. pagājušo reizi ierakstīju, ka vēlētos ierakties smilšu kastē un netikt atrasta. šodien smilšu kastē ir izrakts caurums ar maziņiem pēdu nospiedumiņiem tajā. vakar negaidīti tiku izdurt nabā pīrsingu, ābele degunā. vēlāk atkal sabruku, izraudāju pusi tualetes papīra ruļļa un sāku aktīvi lūkoties psihoterapeitos. šodien nopirku tualetes papīru un antidepresantus. kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti, cenšos atgādināt sev par laiku, kad pat miegā nebija miera no narkotikām, vai kā kompulsīvi gāju telegramā okšķerēt, vai tā laika sirdscilvēks todien pūš. vismaz tas periods ir noslēdzies un, cerams, tā arī mūžīgi paliks. lieta gan, kas ir palikusi no tā laika, ir spēja saost pūtējus pēc sviedriem. reizēm garāmgājēji noož. šobrīd esmu pateicīga par to, ka ir noslēgusies arī manas pēdējās lielās patikšanas periods. tagad varu grēcīgi sapņot par jaunu kandidātu katru dienu! viens no tiem prātā iezogas visai bieži, viņš ir kluss, pacietīgs, talantīgs un skaidrā. vienu dienu piedzēros vīnu un devos pie labas paziņas, lai nodotu viņai cilvēka mantas, ar kuru vairs nevēlos saistīties. pie reizes apvaicājos par viņu, bet viņa sākot, ka ir aizdomas, ka viņu tagad interesē vīrieši. biju todien viņam arī uzrakstījusi, atbildēja, viņa teica, ka jau tas no viņa ir daudz, bet nepiesekoja man. tā arī izlēmu nelūgties ne viņa, ne neviena cita uzmanību, lai gan šobrīd aplaizītu kājām gaisā, no galvas līdz kājām un otrādi. kaut kur attālā tuvumā vēl bļaustās vakardienas svinētāji, pievienojas tālākas sirēnas. putni čivina un Rīgas gaiss ir pārsteidzoši smaržīgs gandrīz centram. tagad kaut kur aplaudē. rozā koki lēnām zied nost.man vispār šobrīd deg darbi
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, June 6th, 2025
| |
05:32
|
|
šobrīd sēžu parkā zem pajumtes. ziniet tos kokus vai krūmus, kas pašlaik zied pasakaini spilgtiem, piesātināti rozā ziediem? vai kāds zina, kā tos sauc? ļoti gribu nozagt vienu zariņu, bet neesmu pārliecināta, ka saņemšos. nākotnes mājai noteikti piestādīšu vairākus tādus apkārt, obligāti arī korķviļķu lazdas, varbūt kādu melno kļavu, varbūt sudrabegli, lai uz Ziemassvētkiem nav ne jācērt, ne jāpērk. iedomājos, ka bērni rāpsies pāri manas teritorijas zemajiem koka žogiem, lai zagtu no manis ogas. visticamāk mani dēvēs par raganu, savukārt pati sevi uzskatīšu par mazliet pasakainu. es pa logu vērošu, pagaidīšu, kamēr viņi pieēdīsies un pielasīs pilnas kabatas, tad vicinādama pagali iznākšu ārā un dresēšu, ko tie razbainieki ložņā pa manu dārzu. nejau agresīvi, viegli iebiedējoši, bet viņiem būs bail, jo būšu grumbaina, ar trakiem, gariem, čirkainiem matiem, trakiem kokiem un vēl ar pagali. pie ārdurvīm stāvēs slota. tad klusiņām cerēšu, ka viņi atgriezīsies atkal pazagt, ceru arī, ka domās, ka manas ogas ir vissaldākās. ar katru nākamo gadu tās pavairošu arvien vairāk un uzzināšu visas jaunās, kičīgās mēslošanas metodes. tagad gan līst lietus, dzeru riekstu kapučīno. pretī ir smilšu kaste, kurā labprāt pilnmiesīgi ieraktos un aizmigtu, necerot būt atrasta. patiešām nesaprotu, kāpēc šogad viss nākas tik sarežģīti. briesmīgi ir klausīties, cik labi klājas draugiem un izjust par to klusu skaudību, reizēm pat ļoti, ļoti nosodāmas dusmas. šādas sajūtas par cilvēkiem, kurus ļoti novērtēju, ir pilnībā pret manām morālēm, bet arī saprotu, kāpēc tā pašlaik ir. šobrīd vēlētos būt mājās un šādās pašās putnu čivās un lietus plakšķos čučēt blakus manam pūkainajam, rudajam tīģerēnam, kamēr blakusistabā šņāc ozols. pamostoties būt lauku lēnībā nevis pilsētas steigā, pašiverēties pa dārzu, atpakaļceļā pasapņot zem mīlestības priedes, elpot tikpat kā parfimētu gaisu, ļaut tikt apņemtai ar Sēlijas zaļumu, iespējams pagleznot, kaut ko palipināt vai iesākt kārtējo projektu, ko visticamāk nekad nepabeigšu. pagājušogad aizgāju un pielasīju pilns musaru no upes, tas musaru maiss visticamāk joprojām stāv šķūnī, jo nebija to īpašo maisu, kuros nodot atkritumus. pēc tam tiku par darbu atalgota pirmo reizi brīvā dabā atrodot muskares, ko pielasīju lai uzdāvinātu ābelei. atstāju draudzenei zīmīti, ka esmu pastaigā, viņu ieslēdzu, lai čuč, jo visticamāk agri modināšu, lai dotos darboties. labi, ka vakar izmīcīju kādus septiņus, šodien nebūs ar to diži jāņemās, bet žēl, ka sapisu divas sakarīgas daļas. cerams šodien paveiksies vismaz šīs zortes darbos. arī ceru, ka draudzene saprotoši pamodīsies bez liekas piepūles. pagatavošu mums ierosinoši jaukas brokastis
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|