| PIRMAIS IERAKSTS |
[Jan. 2nd, 2016|06:29 am] |
Kaut ko rakstīt atkal gribas. Laikam jau dirsā ir, ja tāda vēlme uznākusi. Tā vienmēr ir. Vairāk kā gadu neko nerakstīju, jo biju laimīga. Laimīga ar savu vīrieti. Un tādā ziņā jau esmu joprojām, pat vēl vairāk, bet pārmaiņas uznākušas, atkal līdzsvars izsists, bailes, panika un nedrošība. Nezināmais. Bailes, ka kaut kas neizdosies. Beidzot pēc divarpus gadiem tualešu tīrīšanas, trauku mazgāšanas un viesnīcu recepcijās sēdēšanas pielecis, ka šitā tak nevarēs. Un tik daudz laika ir "pazaudēts," laika, ko varēju izmantot savai attīstībai, kompozīcijai utt. Tās visas, protams, ir muļķības. Viesnīcās ļoti daudz esmu iemācījusies. Kaut nedaudz izskaust to latvietību, kas jau no rāpošanas laikiem liek just kompleksus un saļimt zem jebkura rājiena.
Kaut kādā ziņā tomēr atkal šķiet, ka esmu nedaudz priekšā savam laikam, redzu sakarības un pieredze vācas, kā arī nu jau labu laiku vairs nav baiļu kļūt vecākai (jo sasniegumos nez kāpēc vienmēr tiek vērtēts vecums), tieši otrādi, jūtos aizvien bagātāka. Un visu šo sametot kopā ir kļuvis skaidrs, ka jāiet un jācīnās pa savu profesiju, citādi, ja jau man nav ticības tam, ka izdosies galus savilkt, tiklab jau tad var pamest šo amatu. Un tad skatos uz tiem Latvijā, kas nevienā skolā nav gājuši, daudz jau arī neko nejēdz, bet bīda savas lietas, vāc klausītāju loku... Kaut kādā ziņā jau tie ir man soli priekšā. Bet visam savs laiks. Viss jau būs. Drīz. |
|
|
