| |
[Nov. 17th, 2016|01:23 pm] |
Nākas atkal atkārtoties, bet, ko lai dara. Atkal gribas rakstīt, vienmēr jau kaut kā pie tā sanāk atgriezties. Biju Latvijā pirms aptuveni mēneša, un veca draudzene jautāja, kāpēc vairs nerakstu. Ne jau šeit, saprotams. Kaut kāda mudzeklīga, ņurculīga tā iekšējā pasaule, auksta un nesaprotama, un brīžiem pavisam pazudusi. Zem pārmērīga siltuma, smadzeņu darbības un stresa kalniem. Aprakta. Un brīžiem šķiet, ka nekā arī nav, ko teikt. Tagad sāku pie tā atgriezties. Trīs gadi it kā padirsti, bet it kā ne. Nezinu, ko domāt. Kaut kā 'tā vientulība, depresija un ne-socialitāte (vai tāds vārds Latviski pastav? (man vienalga)) nomākuši mani galīgi galīgi. Pēdējā laikā. Pēdējo gadu laikā. Bet šo pirmdien es kaut kā atguvos.
Vienmēr tas jautājums "kāpēc?" Kāpēc es? Un kas tam bija par iemeslu? Vai es pazaudēju laiku? Vai laiku var pazaudēt? Vai vecumam ir nozīme? Un kas tādā gadījumā ir vecums? Cik ilgi es dzīvošu? Un ko piedzīvošu? Vai tas būs tā vērts? Vai ir tā vērts tagad? Vai ir bijis...
Mans prāts sāk atgūties. Īstenība sāk iespraukties (ja varu atļauties viņu tā saukt). Man bija aizmirsies patiesums. kaut kādā mērā bija aizmirsies, kāpēc daru to, ko daru, un spriedelēšana, detalizēšana nākušas tā vietā. Es ļoti daudz sūdzos par to, ko visi citi dara nepareizi, lai arī pati neesmu laimīga. Kur ir tā sāls?
Anyway, es satiku kādu šo pirmdien. Kādu īstu dzirksteli. Kādu, kurš ir atradis vietu un veidu, kā nepieaugt. Kā atstāt savu mākslu patiesu, īstu, kailu un ievainojamu. Un es kā maza meitene klāstīju savu pateicību, un cik iedvesmota jūtos. Vismaz tas bija patiesi.
Tagad mēģinu to neaizmirst. Pirmdiena manā galvā joprojām. Mēģinu sagrābt to sajūtu un paturēt sevī, cik ilgi iespējams. Laikam jau nav iespējams. Bet tik un tā... kaut kas ir mainījies. Es gribu atgriezties pie tās savas būtības, kas ne tikai skraida apkārt laimīga, bet kas zina, kur tieši atrodama nozīme tam, ko daru. |
|
|
