Jau ceturto reizi sēžot vannā ar lielu zeltītu modinātājpulksteni rokās kaut kur virs Brazīlijas mūžamežiem Jānis man deklamēja, ka dzīve ir sapnis, es teicu, lai viņš iet sautēt kāpostus un gatavo valentīndienas mielastu. Es piecēlos vannā, uzgriezu modinātāju pusstundu uz priekšu un noģību. Pamodos no tā, ka pterodaktils centās man nozagt fotoaparātu, nepaspēju pagrābt to aiz siksniņas un pterodaktils aiznesās ar to aiz kalniem. Tajā tāpat nebija nekādu bilžu. Gāju pie upes padzerties. Aizskatījos savā spoguļattēlā un pēkšņi atrados kāda simpātiska, spoži balta poda priekšā, no tā sāka līst ārā briesmonis, bet es ielecu podā un lēkāju tam pa galvu kamēr tas ielīda atpakaļ. Es biju Frodo un gāju meklēt Semu, bet tā arī neatradu. Es tagad rakstu ierakstu cibā, esmu apēdis visu tumšo šokolādi (Pergalē nav garšīga) un jūtos kā metot trīskāršo salto, bet no trešā neticis vēl ārā.